Saule norietēja 

Tālāk nav jēgas. Tuvāk nav neviena. Kaut kur tev ir mājas. Kaut kur tev ir diena. Laimē apjuku, pazudu tavā smaidā. Pirmā laime manā sasodīti īsajā mūžā. Sirdī auksts, nav ar ko sasildīt. Tu esi prom. Mana malka ir prom! Nomirst naivums, nokrīt, un redzu es tagad To, ko aizsedza tas, bet laikam tā vajag, - To patieso, baiļpilno, "es pati" pilno tevi, Un man pielec, ka tu man neko vienmēr devi. Acumirklis un asaras, asinis no acīm! Sāp man atkal, jo nedrīkst mīļu tev ko sacīt!                                          vairs... Paveries, ko es devu, padomā, ko dos citi! Ieskaties savā jaunajā čalī, un tev kļūs slikti! Smaids tavs liekuļots, izteikti. Bet redzu to tik es. Zinu, neticību, egoismu, nāvi tas nes. Kaut tu saprastu, ka tu vari labāka būt, Pie manis atgrieztos, mainītos un tiešām tāda kļūtu.