LAACZ.LV

Laiku pa laikam pasekoju līdzi tam, kas notiek radiovadāmo lidojošo brīnumu jomā. Viens no tādiem daudzsološiem (vienkārši vadāms, nav sarežģīti uzkonstruējams, ar milzīgu potenciālu) risinājumiem ir četru rotoru minirobots. Prognozēt šādu iekārtu panākumus jebkura līmeņa militārās vai glābšanas operācijās pat nav sevišķi vērts. Aprīko tādu verķīti ar gana labām saules baterijām un, principā, ierīce var lidināties visu tās atlikušo mūžu.

Paraugoties zemāk redzamajā video uz tādu ierīču spējām vairāk nekā efektīvi manevrēt, izdomājot un ieviešot gana jaudīgu AI risinājumu, kurš spētu orientēties slēgtā un nezināmas konfigurācijas telpā, mēs iegūtu kaut ko gauži monstrozu.

Brīžiem tā kā vairāk nožēloju to, ka tā vietā, lai ietu uz jauno elektroniķu un/vai radiovadāmo uzparikšu pulciņu, mani piespieda teju visu pamatskolu nodejot tautiskās dejas. Labi, neba nu dikti skumstu, ka dejoju, bet dažreiz bēdājos, ka ar manām spējām, ja patrāpītos pa rokai nepieciešamāss detaļas un lodāmurs, lidmodeļa vietā drīzāk uzmeistarotu mazu Hirosimu.

Nesekoju līdzi Eirovīzijai. Tik vien kā vakar nolēmu to paklausīties, kamēr viena projekta ietvaros ņēmos ar Redmine. Atskanot pirmās dziesmas pieteikumam uzreizi paudu sajūsmu par to, ka Krievijas pārstāvis ir neviens cits, kā Peter Nalitch.

Tajā brīdī reti kurš mani saprata un sajūsmu dalīja. Vēlāk izrādījās, ka visi tie, kas identificēti kā “reti kurš”, nebūt nezin, ka šis Peter Nalitch ir tas pats, kurš savulaik tika atskaņots Radiolāgā ar dziesmu par ģitāru.

Atzīšos, ka tīri pat negribot biju piemirsis par šādas filmas esamību. Jā, miglaini no savas below-average atmiņas spēju izvilkt kaut kādas ne pārāk artikulētas treilera epizodes, bet tas arī viss. Nedz kaut ko lasījis, nedz kaut ko redzējis par šo filmu; tik vien, kā zinu, ka darbība notiek postapokaliptiskā pasaulē un sižetā izskan reliģiskas notis.

Būtu es zinājis, ka abu režisoru iepriekšējā filma bija From Hell, nebūtu pat iedomājies skatīties The Book of Eli. Būtu es apskatījies puvušo tomātu reitingu, iespējams, ka filmu būtu ignorējis.

Vakar tad nu bija izdevība šo filmu noskatīties bez jebkādiem aizspriedumiem un cerībām. Pasteidzoties nesakarīgajam vērtējumam pa priekšu – deviņi lācīši no desmit. Ar plusu, kas šai gadījumā ir puslācīša izmērā. Deviņi komats pieci vērtējumlācīši.

Bet ja nopietni, tad tiek plānota mērena padirnēšana (pretty much as usual). Ipazīties, parunāties, utt. Teiksim, 12. maijā sākot no plkst 17:30 MKV pagrabā Raiņa ielā. Kā jums? Citus datumus, lūgtum, nepiedāvāt – aizsists ;)

Protams, ikurāt kā vienmēr – visi tiek aicināti vienādiņ. Neatkarīgi no pazīšanās vai nepazīšanās.

Jā, mēs nedzīvojam saprotamā un perfektā valstī. Tā par savu mājvietu var teikt jebkuras zemeslodes daļas iedzīvotājs. Mēs neesam izņēmums.

E-pastus šodien aplido saraksts ar vietām, kur plānots izvietot fotoradarus. Komentāri ir dzirdēti dažādi – sākot no “Beidzot!” līdz pat “Tie idioti būtu fotoradariem atvēlētos līdzekļus labāk atdevuši sociālajām vajadzībām”. Es, savukārt, atļaušos paspekulēt par to – kā visam vajadzētu darboties.

Sāksim ar fotoradara dziļāko būtību. Jebkura statiska vai pārvietojama zibinoša ātrumu fiksējošā iekārta visupirmām kārtām ir ar preventīvu raksturu, novēršot potenciālus satiksmes negadījumus un secīgi arī samazinot tajos bojāgājušo skaitu. Tieši tas pats attiecas uz zīmēm, kuras brīdina par fotoradara esamību uz ceļiem – tās nav domātas kaut kādu cilvēktiesību ievērošanai vai šādu tādu ES prasību izpildīšanai.

Saprotu, ka mūsu pārsimtgalvainā vadība (simts saeimiešiem pieskaitam arī citus, kas ir lemt un izpildspējīgi) bieži vien ar intelektu nedraudzējas un viedokļi dalās, taču nu jau bijušā Satiksmes uzraudzības biroja priekšnieka Zivtiņa teiktais man simpatizē. Ja nemaldos, vienā no Autobild numuriem, kuru man iešķīla kopā ar pienākošos bezmaksas automazgāšanu, viņš minēja, ka viņaprāt stacionārajiem fotoradariem jābūt ar dinamisku minimālā sodāmā ātruma vērtību, kurai jābūt adekvātai attiecīgajā ceļa posmā esošajai satiksmes plūsmai, jo satiksmes negadījumus pamatā izraisa tie, kas cenšās izlekt un braukt ātrāk nekā citi. Piemēram, ja automašīnas kādā no ceļu posmiem nospiedošajā vairākumā pārvietojas ar 100 km/h, kas ir +10, tad fotoradaru varētu pieregulēt, lai tas sāk fiksēt tos, kas brauc ar +15 vai +20.

Esmu atgriezies no atvaļinājuma. Galvenais notikums, protams, bija atceltā Skotijas lidojuma dēļ notikušais Eiropas izbrauciens ar transportlīdzekli (pats gan, par laimi, nestūrēju un arī nevēlējos) uz Čehiju, Austriju un Vāciju. Aber Latvijā pa tam ir parādījušās brīdinājuma zīmes par to, ka teitan darbojas fotoradari, kā arī īpatnēji ātruma ierobežojumi.