Esmu no tiem, kuriem ir ne viens un pat ne desmit vien projektiņi, kurus čubināt. Kādā brīdī biju nelielā sagurumā no visa tā. Un zin, kas mani izglāba? Dienasgrāmata, LOL. Tas, ko izstrādātāju gadījumā sauc par devlog.

Ko darīju, kāpēc, pārdomas, idejas. Un rakstu to sev, nevis citiem. Reizi nedēļā pārlasu, salieku pareizajās vietās to, kas nogulsnējies. Nav jau jāliek uzreiz internetos.

Pamēģini arī tu, ja spēj. Noteikti ne visi ir drukātā burta pinēji, tāpēc neraksti, ja neproti vai negribi.

Ja nu tomēr nolem pamēģināt, tad galvenais padoms ir: esi godīgs. Ja prokrastinēji vai slinkoji, piemini. Ja izdarīji muļķību, pažēlojies. Padomā — kāpēc.

Starp citu, jebkurā aprakstā «kāpēc» sadaļa ir pati svarīgākā. Kāpēc tu nokrāsoji to figņu zaļu? Jo veikalā nebija sarkanās krāsas. Kā tas nākas, ka durvju stikls neiet līdz pašai apakšai? Lai tad, kad būs suņkaķu durvis, tās būtu kur izzāģēt. Kas tas par sūdu? A vot man tā gribējās. Utt.

Raksti, ko darīsi vai arī ko ir vērts izdarīt. Noteikti neaizmirsti arī to, ko nav vērts. Padomā par saistītajām lietām — kā iet ar plānošanu, kā neiet. Vai nav par daudz fīču, vai nav laiks laist klajā vai mest mieru? Ko par teiktu tava autoritāte? Ienaidnieks? Konkurents?

Es rakstu. Kas zin — varbūt kādreiz publicēšu, varbūt kādreiz pārlasīšu. Bet tas mani nomierina, ļauj sakārtot domas, kā arī, galu galā, parāda, ka kaut kas uz priekšu nedaudz tomēr kust. Pat tad, ja brīžam kust uz priekšu nedaudz negatīvi.

Man ir nulle pieredzes produktos, biznesā, reklāmās. Man ir milzu pieredze slinkumā un prokrastinēšanā. Šis būs interesanti.

PS Iespējams, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir vēl viens smalks veids kā eleganti prokrastinēt.