Pēdējā laikā esmu dzirdējis diezgan daudz par to, cik drausmīgi ir cilvēki. Cik slikti tas kādam liek justies. Parasti pēc tam, kad ir izlasīta daļa tās šļuras, kura gāžas no cilvēkiem internetā.

Sniegšu dažus padomus no sevis — cilvēka, kurš internetā ir izcīnījis milzum daudz kauju pret troļļiem, idiotiem, gudriem cilvēkiem un pat pret sevi. Daži padomi būs viens.

Palaid vaļā.

Ja cilvēks, kurš pauž tavuprāt idiotisku viedokli nav pacenties norādīt savu īsto vārdu, tad viņa viedoklis nav svarīgs. Ir liela varbūtība, ka viņa viedoklis un izteiksmes veids ir tā vai citādi apzināti paša vai no malas stimulēts.

Protams, vārds var būt izdomāts. Ja nezini autoru, ignorē. Tas ir kā ja tev uz ielas pienāk kungs, parāda pasi un sāk klārēt mēslus. Tev takš ir vienalga, ne?

Apžēlot nedrīkst, ignorēt. Arī tad, ja uzplijas tieši tev — atbild, komentē, piemin. Visos sociālajos tīklos ir iespēja viņus vienkārši nomutēt — viņš turpinās savā sulā vārīties, bet tu neko no tā vairs neredzēsi. Un tas labi, jo kamēr viņš rej sienā, viņš nerej virsū citiem.

Mans pienākums gan ir pieminēt, ka šāda pieeja rada savu burbuli. Un tas ir ar savām problēmām.

Ja tev nepatīk kāda teiktais — ignorē. Ja tam kādam nav vārda — ignorē. Neiesaisties, ļauj tam katliņam pašam izvārīt visu ūdeni — ignorē. Tā ir tā nedaudz dīvainā tante, kas uz ielas stūra dzied ne pārāk kvalitatīvu dziesmiņu par apokalipsi.

Sāc justies sūdīgi, lasot vai skatoties kaut ko? Apstājies. Izslēdz. Paskaties pa logu. Paņem grāmatu. Izej pastaigāt. Piezvani draugam.

Ja Tev šķiet, ka visi apkārt tikai sūdus runā, tad atceries — tie, kas nerunā sūdus, atnāca uz divām demonstrācijām. Tie, kas runā — sēdēja mājā un turpināja runāt sūdus.

Šie troļļi viens otru pavairo. Ja kādreiz troļļu fermas bija veselas iniciatīvas, tad tagad nereti gadās, ka arī ne pašām spožākajām zvaigznītēm ir aizgājis tas, ka kontus takš var uztaisīt divus. Un trīs.

Tāpat kā skolā. Visskaļāk kliedz tie, kas ir visagresīvākie. Troksnis rada šķietamu pārsvaru. Izskatās traki, bet aizver acis, aiztaisi ausis un piecreiz ieelpo.

Ja tev šķiet, ka nu šitais izklausās pēc normāla cilvēka, davaj pierādīšu savu taisnību, tad atceries vienu vārdu — nē. Polarizējošos jautājumos cilvēks var tikai pats sevi pārliecināt par kaut ko. No malas to neizdarīt.

Zinu, ka ir grūtī nezaudēt ticību labajam un normālajam, jo neizskatās īsti labi.

Grūti ir šajā laikā, kad demokrātija šķietami turās uz puņķiem. Grūti ir zemessargam, stāvot pie pieminekļa 11. novembrī, zināt, ka būs jāaizstāv arī tie, kas to nav pelnījuši. Visādi populisti, ignorējot veselo saprātu vienkārši nomasē ar tik daudz idiotisma, ka tas sāk šķist par normu. Troksnis tviterī un feisbukā un portālos liek domāt, ka nupat jau esam mazākumā. Neesam.

Priekšnosacījums ekstrēmisma atdzimšanai pirms otrā pasaules kara bija krīze un no tās izrietošā nespēja gana ātri atkopties pēc iepriekšējā kara. Šobrīd ir nedaudz labāk. No kovida un 2008. gada krīzes esam tikuši ārā tīri OK un tīri laicīgi. Nacisms mēģina izspiesties, bet tik labi kā toreiz nesanāk. Ukrainas rietumus, atšķirībā no Sudetijas pagājušajā gadsimtā, arī vēl nevienam neviens nav atdevis.

Tas, kas ir jauns un ar ko mums nav pieredze, ir ar spēli ne pēc noteikumiem modernajā komunikācijas platformu laikmetā. Iespēja runāt daudz un ar visiem nozīmē arī iespēju ar dezinformāciju pārliecināt daudz un visus.

Mākslīgais intelekts nepalīdz. Viens cilvēks var darboties ar desmitiem un simtiem puslīdz autonomu kontu, kas ticami izliekas par reāliem cilvēkiem.

Un tomēr es lieku likmes uz to, ka mēs iemācīsimies ar to visu sadzīvot ātrāk, nekā tas mūs apēdīs.

PS Un vaktē savējos. Draugus, radus, labus paziņas, kaimiņu Annātanti. Cilvēkiem ir dažāds tolerances līmenis. Kāds varbūt sašļūk no pieciem komentāriem, cits lasa un lasa un šausminās un turpina lasīt.