Man patīk pieaugt vēlāk nekā citiem. Tādējādi tas notiek nedaudz apzinātāk nekā pieaugot bērnībā. Vai arī savā paviršībā neesmu aizdomājies par Lietām.

Pirms iet tālāk, es uzspridzināšu dažas galvas. Vārds 'nostaļģija' patiesībā ir 'nostalģija'. Tur ir precīzi nulle mīksto l burtu.

Cik vien sevi atceros, allaž esmu stāvējis par kartīti. Jo no deklinēšanas skatu punkta tāda vārda kā kartiņa vienkārši nav. Aste — astīte, bute — butīte, kaste — kastīte, bite — bitīte. Un nekāda astiņa, butiņa vai kastiņa. Varbūt vainīgs ir mums bez cirte (cirtīte, nevis cirtiņa) un mirte (nevis mirtiņa, tagad gan šaubos, ka tas ir vārds) vairs nekā cita, kas beigtos ar «rte» laikam nav.

Šogad apņēmos par šo beigt čīkstēt.

Kāda starpība, ja saprast var? Lai arī saprotu, tomēr tas cilvēks, kurš saka kad tad, kad jāsaka ka, manās acīs vienmēr būs paviršs un neuzmanīgs. Tāpat kā tas, kurš raksta luksafors, mikrafons, tolete, Latvietis, nēsmu, trenniņš, ar katru šo vārdu zaudēs kaut ko no manas intereses. Bet mācīt un audzināt? Tas padara mani par piekasīgu.

Nākamā lieta ir nedaudz smalkāka. Lietas vienkārši pazūd. Novienkāršojas. «Es nedzirdēju, ka kāds teica», kad domā «es neesmu dzirdējis, ka kāds ir teicis». Saliktie laiki laikam ir pārāk sarežģīti modernā latvieša ikdienai.

Latviešu valoda lielā mērā arī ir pilna ar citu valodu vārdiem, izteiksmes veidiem un sazin ko vēl. Tas ir tikai likumsakarīgi, ņemot vērā mūsu vēsturi. «Biļete priekš kino».

Varētu būt, ka nopietnu lomu te spēlē arī tas, ka šobrīd aizvien vairāk cittautībnieku runāt latviski. Tas ir lieliski no visiem aspektiem. Labāk un sliktāk, bet tas ar garantiju atstāj savu ietekmi uz valodu. Man ir pāris kolēģi, kuri pieļauj tik mīlīgas un brīnišķīgas kļūdas, ka tas man pat nemaz netraucē. Un nez kāpēc tad, kad iedzimtais latvietis man pasaka to pašu, uzvelkos.

Laiks mest mieru.

Man pašam patīk parotaļāties ar valodu. Dažkārt sanāk tāds ne pārāk ass naža asmens ar gaņauka un ģemperis, vai kkā. Blogā melnraksta vietā man ir negatave. Arī vienmēr pa rokai esošā anglicismu kaudze man allaž mīļa. Bet vienmēr, darot šādi, cenšos arī caur kontekstu nodot to, ka tas ir ar nolūku. Ne reizi vien ir gadījies «atrauties» no kāda, kurš no malas ir izlasījis kaut ko ne tā.

Katru reizi, kad pamanu savā tekstā kādu «atvilkni», «aizskarus», «esu», vai «zin», steidzu labot un noskurinos. Fuj, Kaspar. Vai fui.

Jo man tas ir svarīgi. Es pieņemu, ka tev nav. Turpmāk tu vari darīt tu, kā nesaka.

Neskatoties ne uz ko turpināšu priecāties brīžos, kad vietējā Jelgavas veikalā gaļas nodaļā pārdevēja man vaicā 'ar kartīti?'.

PS Un šis ir pierādījums tam, ka pat tad, ja man ir baļķis acīs, es varu uz tavu skabargu rādīt cik vien uziet. Ja vien tas nav vatabautisms.

PPS Atsevišķa vieta ellē ir paredzēta tiem, kuri saka «es tikko uzrakstīju blogu», ar to domājot vienu rakstu savā blogā.