Man patīk rakstīt. Tas ļauj pavingrināt pirkstus, bieži liek reāli domāt. Kas, godīgi sakot, ir liedzis daudz idejām, kuras sākumā šķiet lieliskas, ieraudzīt dienasgaismu šeit teksta formā. Galvā ienāk doma, samet pieturpunktus, sāc rakstīt, bet vai nu doma izrādās stulba, vai arī rakstītspējas nav tik attīstītas, lai pašam patiktu. Tāpēc man patīk rakstīt. Vairāk rakstot, labāk sanāk.

No otas puses — veiksmīgākie pēdējo gadu ieraksti ir tie, kuros ir ieguldīts milzum daudz darba izpētē vai pārdomās. Ne bez prieka, protams. Un tie, kuri ir par sasāpējušiem jautājumiem. Vai par baletu. Un tie, kas ir par «bija piektdienas vakars un redz, kas sanāca projektiem». Un tie, kas beigās apgāž hipotēzi, bet šķiet inčīgi (un es nepiekrītu, man labpatīk domāt, ka tieši tā arī bija — iepūtiet man).

Ne tie, kur piesēdos un uzrakstīju. Lai gan…

Slinkums gan parasti ņem virsroku. Un visvisādas atrunas. Ai, par to jau citi gaņauka uzrakstīs. Par šo, savukārt, man nav gana spēcīgas zināšanas. Jā, atrunas. Tās izdomāt esmu nasks bez gala.

Man vispār ir raksturīgi runāt un pēc tam domāt. Iespējams, ka tā arī bija viena no panākumu atslēgām šai vieta divtūkstošo sākumā :D

Šamais sākotnēji bija uzrakstīts pirms nepilna gada. Kārtējā taisnošanās — kāpēc nerakstu. Kārtējie māņi — rakstīšu biežāk. Tāds neliels 'sportošu vairāk' tipa solījums.

No otras puses, ir izdevies tikt vaļā no smēķēšanas. Ir izdevies panākt pagājušā gada finanšu mērķus. Rādās, ka no bērna arī sanāk lietas koks.

Tad jau kaut kā var saņemties, kad vajag, ne? Sākt un darīt lietas.

Tāds es uz pusēm plīstošs. Gribās, bet negribās. Vajag, bet nevajag. Šrēdingera blogs.