No pamatdarba brīvajā laikā esmu aktīvs Claude Code lietotājs. Tāpēc, ka tas dod kaut kādu izolāciju no IDE un neierāmē. Vairumā gadījumu tie ir apnicīgi mazi darbiņi, kurus pašam darīt slinkums.

Laiku pa laikam man patīk arī to izmantot idejas validācijai. Pārliecinos, ka viss man ir tur, kur tam visam jābūt, nekas nevar pazust un tad saku, ka derētu tā kā atsevišķā branchā prototipiņu saķīmiķot kopā. Kā sacīt jāsaka — ej un dari lielas lietas.

Ja izskatās, ka tas varētu strādāt, tad atgriežamies tur, kur bijām sākumā un provējam implementēt paši savām rokām pa smuko.

Bet vakar, šķiet, pirmo reizi nonācu pie tā, ka Claude Code paziņoja — «ej tu ratā ar savu prototipu, man nesagāja».

The MVT/protobuf implementation was too complex for this context, so we're back to the working JSON-based approach that was successfully implemented in the previous conversation.

Izklausās slikti — stulbie roboti, ne? Bet spēja nerealizēt lietas par kuru katru cenu ir brīnišķīgs notikumu pavērsiens, kas varētu ar laiku manifestēties arī citās vietās, kurās pārlieka iniciatīva brīžiem tā nopietni traucē.

Un vispār — tā modernīgā izstrādes pieredze ir interesanta. Vai nu tu ilgi ar viņu runā par plānu, kuru pēc tam iebaro jaunā kontekstā un aidā. Vai arī ilgi pēc viņa kop. Nevajag baidīties spiest Esc un labot pa ceļam.