Pirms trim gadiem uzmūrēju ugunsmūri, bet pa šo laiku šķūnis ir kļuvis… gandrīz vai apdzīvojams. Bet visu pēc kārtas.

Palikām pie tā, ka palīgēkā (par šķūni to saukt var, bet nedaudz neērti) ielaidu elektrību un sāku briest karkasa darbiem. Sabriedu.

Tā kā materiālu karkasam man piegādāja bez manas tiešas klātbūtnes, tad viņi pēc tam brauca un mainīja to, kas viņuprāt bija taisns, bet dabā savērpies un izliecies. Ja nu kāds meklē kokmateriālu Jelgavā, tad nepērciet Arik'ā. Viņi strādā uz apjomu, ne kvalitāti.

Bet tas nekas. Pēc stalažu demontāžas bija pienācis laiks mūrlatai. Sākumā uz pagaidu stiprinājumiem (tautā sauktiem par leņķīšiem). Lai nemaisās pa kājām un ir aptuvena nojausma par augstumu.

Tam sekoja apakšējā vainaga montāža. Uz tā tad arī gulsies viss karkass, kas nozīmē, ka diagonālēm jābūt identiskām. Protams, ka visiem sen zināms, ka karkasa materiāls ir jāņem sauss un uzreiz ir jāliek lietā, jo savādāk, temperatūras un mitruma ietekmē tas, maigi sakot, padodas savām visdziļākajām spriedzēm. Jāsaka, ka ar šo lielas problēmas nebija līdz brīdim, kad tiku līdz augšējam vainagam :)

Nākamais solis bija grunts piebēršana ar blietēšanu. Nezinu, kas man uznāca, bet nolēmu, ka īstā manta būs stroikā vēl diezgan daudz esošā šķemba. Duriks. Smilts būtu bijis daaaaudz labāk. Bet tas man atnāca tikai tad, kad nolēmu, ka tomēr siltināšu grīdu un vajadzēja dabūt šitai nolāpītajai šķembai vismaz tādu līmeni, lai putuplasts stāv horizontāli un vienmērīgi. Bet tagad, priecīgs kā antivakseris ceļojumā, vedu, bēru, blietēju.

Nu, un tad bija pats foršākais un labākais posms visā būvniecībā. Karkass. Tā ir lieta, kura dienas laikā var transformēt jebkādu nepatiku pret būvniecības lēnīgo gaitu. Lielā siena man prasīja vienu dienu, jo pirmā reize. Otrās divas sienas paņēma otro dienu. Te vēl var redzēt piekabē OSB, kurš nemaksāja mūsu valsts IKP. Kamēr jūs domājat, cikreiz ir kāpusi OSB cena kopš tā laika, pievērsiet uzmanību piekabes un OSB plākšņu izmēru saskanībai. Speciālā OSB plākšņu pārvadāšanas brička.

Pacelšanai biju domājis izsaukt draugu palīgā, bet nenocietos. Lēnā garā uzstutēju saviem spēkiem. Un tas noteikti bija tā vērts. Gandarījums neizmērojams.

Pagāja kāds laiks, kamēr pārgāja lietus periods, bet drīz jau tiku līdz pirmajām sijām. Atkal nolāpītās diagonāles, kuras allaž ir garākas, nekā metramērs. Pa tam augšējā vainaga pēdējais dēlis bija stulbs nē, bet izliecies. Tā, ka gan savērpies, gan akceptējis dzīvesziņu no hokeja nūjas. Tur ar parastu naglu un skrūvi cauri netiku. Nācās savilkt kopā ar špiļku un uzgriežņiem.

Ātrais pārskrējiens uz oktobri un jumta nesošā daļa, kā arī OSB apšuvuma vairums darīts. Kas patīkami, nenācās zāģēt nost ugunsmūra «ausu» augšpusi. Te viss zolīdi sagāja tā, kā vajadzēja saiet. Košumspāres un karnīzes dēli sūtīju atsevišķi Svētes zāgētavā, jo, kā jau minēju, ar Arik sasieties itnemaz nevēlējos vairs.

Līdz ziemas atnākšanai paguvu vēl šķērslatojumu, membrānu un latojumu. To visu nosedzu divās kārtās ar plēvi un sāku gaidīt pavasari. Pēdējie «štrihi» bija pa tumsu, aukstumu un lietu. Līdz ar to būvniecības sezonu noslēdzu 25. novembrī, veicot teritorijas sakārtošanas darbus.

Vēlā rudenī ar būtisku nokavēšanos beidzot atbrauca jumts (much recommend mazo moduļu dakstiņprofilu no Balex), bet arī tam bija jāgaida pavasaris.

Pagāja ziema, un tad sāku jumta segumu. Nedaudz varbūt aizgāja banāniņā, bet nekā kritiska. Diemžēl, viņi nespēja gan nokomplektēt visu kā vēlējos pēc poļu pamācības un veselā saprāta — pretinsektu figņu un dublto lāseni. Vismaz ne telefoniski un e-pastiski. Nu, nekas. Nav jau dzīvojamā māja vai ofiss… ā.. paga. Hmm. Jāpadomā.

Paralēli pasūtīju lētos logus kaut kādā šaraškina kantorī (apzināti, jo nu .. šķūnis, takš) tepat Jelgavā, kurus pēc visiem fenšui ar lentām iemontēju. Kad pasūtījums bija gatavs, man tas bija jāizņem kaut kādā angāru rajonā, kur visi trīs logi vienkārši bija atstutēti pret sienu. Gandrīz vai paņēmu ne savējos :)

Vēl saskrūvēju durtiņas, lai ir slēdzama padarīšana un kontūrs noslēgts.

Sekoja visas saimes iejūgšana vagondēļa gruntēšanas un krāsošanas darbos, kamēr es nodarbojos ar ventilējamās fasādes karkasa montāžu. Apakšā ekstrudēts alumīnija siets pret grauzējiem, augšpusē plastmasas (šķiet) siets pret kukaiņiem. Bija jau septembris, kad pa tumšajiem vakariem pabeidzu skrūvēt.

Gads palīgēkas kontekstā bija diezgan lēns, jo beidzot sākās aktīva mājas būvniecība, kas būtiski novirzīja akcentus..

Te tad nu uz tādiem lielajiem darbiem viss arī apstājās, jo, kā jau iepriekšējā rindkopā minēju, visa uzmanība tika pārlikta uz mājas būvniecību. Ar to šķūnis principā pārvērtās par materiālu un instrumentu noliktavu un tāds liktens tam bija līdz pat brīdim, kad lielie būvdarbi noslēdzās un vēl mazliet. Šādi pagāja 2019. gads.

Pa ceļam uzmontēju teknes, kā arī, izmantojot izdevību, ka māja vēl top, pārvilku elektrību pa taisno no mājas sadalnes un signalizāciju (no pults kustības sensors un ugunsgrēka trauksme).

Galu galā pienāca šitā paša gada jūnijs. Šķūnis piekrāmēts ar visu ko. Piemēram, man atveda fasādes vati mājas siltināšanai. Divas paletes bija caurcaurēm slapjas. Tad, kad atveda maiņu, šīs nemaz atpakaļ neprasīja. Visu vasaru žāvēju otrpus žogam, tad pārnesu uz šķūni, kur turpināju žāvēt. Šķūnī bija arī kaudze ar būvniecības laikā pāri palikušajiem maisījumiem (betoni, apmetumi, javas, utt), kā arī čupiņa ar pāri palikušu Styrofoam grīdu putuplastu.

Nobriedu, ka no vates jātiek vaļā ar izstrādāšanas metodi. Galu galā, karkass ir jāsiltina tā vai šā. Pirms sākt darbu, atcerējos griestu siltināšanu mājai un nolēmu, ka never again. Aizskrēju līdz bodei un nopirku par dārgu naudu pilno sejas masku.

Teikšu, kā ir. Griestos vēl OK. Tur tie 200mm iegāja smuki. Nācās tik platumā piezāģēt. Bet sienās… sienās man ir 100mm. Un no 200mm taisīt 100mm ir i-z-a-i-c-i-n-o-š-i. Piebeidzu sienas, palika pāri vēl kaudze lokšņu. Nospļāvos un atdevu feisītī par velti pirmajam ņēmējam. Kad vajadzēs siltināt mūri, nopirkšu 100mm loksnes un vairs nečakarēšos.

Divas dienas man aizgāja uz griestiem, divas uz sienām. Vēl vienu dienu man prasīja visu padarīt par Dekstera cienīgu plēvēm iztapsētu skabūzi. Lai gan pa griestiem man pašam vairs negribētos plēvi vilkt. Tāda noņemšanās….

Tā kā vates biezums pašgriežot man sanāca te 100, te 110, uz savas pagājušā gada dzimšanas dienas dāvanas sazāģēju 3cm latiņas, kuras tad arī būs tās, pie kurām stiprināšu apšuvumu. Apšuvums būs, visticamākais, 6mm saplāksnis. Neizskatās pēc mēsla kā OSB, maksā saprātīgi. Jau paeksperimentēju un ir labi.

Vienu dienu man prasīja šķūni izvākt, saturu sašķirojot atdodamajā, izvedamajā uz atkritumu poligonu un atkalizmantojamajā pašam.

Otro dienu man prasīja tas, ko nezināju, līdzinot šķembu. To visu lopu mēģināt dabūt taisnu tā, lai puķiks nestaigā un ir vienmērīgs. Labi, ka bija palikuši dažādi būvniecības maisījumi. Savādāk vajadzētu meklēt, kur smilti norakt, lai var smuki izlīdzināt. Otra nianse, protams, bija tā, ka iepriekš nebiju domājis siltināt grīdu. Nācās nogrebt nedaudz, lai līmeni dabūtu ar provizorisko 70mm betonu.

Trešajā dienā biju nolēmis paņemt brīvu. Sazvanījos ar Estrich lējējiem. Iepriekš viņi negribēja braukt uz manu mazo objektu. Čakars lielāks nekā jēga. Tagad piekrita. Bet. Tā kā darbs maziņš, tad paķers pēc kāda lielā objekta. Piemēram, moš pat rīt.

Rīt, Karl!

Vispār jau sākotnējā tēze bija betonēt pašam. Ņemt gatavo maisījumu un aidā. Tad sarēķināju, ka tās ir 3.5 tonnas maisījuma vien. Plus vadulas. Plus mešalka. Plus līdzināšana un gludināšana. Vienam tā būtu konkrētas divas dienas no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Paldies ērmam, kurš nepaslinkoja man par šo alternatīvu atgādināt. Vienmēr jau var ņemt bumbieri, bet tas ir pagalam šmucīgs pasākums, kas man toč visu zālienu izpurgātu. Un attālums arī diezgan liels.

Nu, neko. Es ar saviem nekānedarīšanas plāniem pēc darbadienas lēkšiem devos pēc armatūras un rashodņaka uz bodi, un tad uz palīgēku, lai sagatavotu visu… Beigu galā pulkstens nebija pat vēl 22:00, kad gotovs, saimniek.

Pašam mazliet nepatīk tas, ka diktā steiga. Nebija iespēja lēnām un rūpīgi pārdomāt visu to, ko daru. Puķiku pie mūra pieskrūvēju ar skrūvēm un pielīmēju ar putām. Aukstuma tilts niecīgs.

Jā, par siltinājumu. Tā kā mūris man ir ikurāt uz robežas, tad pamatu siltināšana ugunsmūra ārpusē atkrīt. Tāpēc arī puķiks pa perimetru gar mūri. Pamatus karkasa sienām gan nosiltināšu ar to pašu pāri palikušo Styrofoam. Grīda būs līdz slieksnim, jeb apakšējam vainagam, (tāpēc arī plēve). Slieksnis ir izzāģējams un nomaināms, ja izdils, bet vēl tos piecus centiemetrus šķembas rakt nost galīgi nebija iekāriena.

Beigu galā, ne nu gluži «rīt», bet «parīt» astoņos no rīta džeki bija klāt un visu sapildīja. Pilnīgi vai neticās, ka pēc visiem šiem gadiem man būs jāatvadās no domas «kaut kad jāvāc ārā piekrautais šķūnis, lai var ieliet grīdu». Tas tad nu būtu nodarīts.

Nākamajā rītā sešos divdesmit mani pamodināja ugunsgrēka trauksme. Paaugstinātā mitruma un termiskās reakcijas rezultātā palīgēkas ugunsdrošības signalizācija bija «salipusi». To gan sapratu pēc tam, kad steigšus puspliks cauri visiem tanī brīdī špricējošajiem zālāja laistītājiem ar ugunsdzēšamo aparātu padusē desoju dzēst dzēšamo. Mīļā miera labad noskrūvēju galvu un noliku maliņā.

Pēcāk ik dienas regulāri gāju ar šļauku laistīt to pelēko brīnumu. Vēl pēc dažām dienām apnika — nopirku lētāko plēvi, kas ir, kārtīgi salēju betonu un nosedzu. Lai reaģē savā nodabā, kamēr man apniks.

Kas attiecas uz pašu mūri, pēc dažām nedēļām, kad nepieciešamās reakcijas būs beigušās, nopirkšu čupiņu dēļu un uztaisīšu nelielu 10cm biezu karkasu, kurā sastūkāšu 10cm vates loksnes. Tāpēc arī grīda pirmā, lai apakšā var to visu uzsēdināt uz hidroizolācijas, un ir, pret ko atbalstīt rāmi (tam arī nemaisīs apakšējā dēļa 5cm atbalsta platība, jo 5cm pie sienas ir puķiks). Noenkuros pret mūri ar leņķiem un vieglbetona skrūvēm un būs gerai.

Pēc tam jau atliek uztaisīt durvis un iznest tās uz āru līdz fasādes līmenim. Līdz lietus sezonai jāpagūst arī tikt galā ar lāseņa pieslēgumu pie mūra (vai nu iedziļināt mūrī augšējo atloka daļu un noiet ar «mūžīgo» āra hermētiķi, vai arī nogriezt un uzvilkt caur speciālu savienojuma profilu apmetumu). Vēl var pasūtīt skārda detaļu, kas ugunsmūra augšējo daļu nosedz pilnībā un uziet uz jumta, bet tas izskatīsies tizli.

Jāpiebilst, ka pilnīgi visu šeit aprakstīto es darīju pirmo reizi. Bieži vien bija tā, ka procesam baidījos pieķerties ilgi, jo nu… nezināms. Te iederās tas teiciens — acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Jā, veselā kaudzē lietu ir vēlams sākt no neredzamās vai nesvarīgās puses. Piešausi roku, procesu un viss būs tip-top. Strukturālās lietas ir nepieciešams izzināt padziļināti — kas ir koks, kas ir karkass, ko nozīmē svara pārnese, ko nosaka regulējums, utt.

Galu galā. To esmu uzbūvējis savām rokām pats. Pats, nolāpīts. Ar savām kuslajām ķetnām, kuras vēl pirms sešiem gadiem nezināja, kas ir mūrlata, būvbedre vai aila.

Līdz šim viss vairāk vai mazāk ir loģiskās domāšanas un labās prakses jautājums — elektroinstalācija, ventilācija, logi, utt. Pat ar virtuves iekārtu ķibeles īsti nebija, jo pietika 40min laikā atbilstoši virtuves skicei un nelielām pārdomām uztaisīt vizualizāciju, lai saprastu nepieciešamās korekcijas.

Pietuvojies ir griestu montāžas brīdis. Pirms to darīt, vēl pēdējie, kā saka, «štrihi».

Izrādījās, ka ir viens no tiem ir posms, par kuru man nojēgas ir par maz. Tas ir apgaismojums. Ja ir gatavas gaismekļu vietas, tad viss ir vienkārši — spēlējamies spuldzēm un to gaismu. Bet, ja viss jādomā no nulles, tad gribās kā labāk un kā foršāk. Izplānot, pa grupām sadalīt un elektrību savilkt jau nav grūti, lai gan izskatās, ka elektriķim būs vēl papildus darbiņš.

Teorijā ar apgaismojumu viss ir relatīvi vienkārši. Ja neskaita noskaņojuma apgaismojumu, tad gaiša telpa ir 200 luksi (lūmeni uz kvadrātmetru) 80cm augstumā, bet darba virsmām vēlami ir 500 luksi. Ja runa ir par dzīvojamo istabu, kas apvienota ar virtuvi, tad pamatapgaismojumu varētu taisīt ar LED paneļiem, iekārt vai pieskrūvēt vienu lielāku lampu apmēram pa vidu, un no griestiem nokarināt mēsliņus virs virsmām, kā arī visādas tur stāvlampas, LED apgaismojums zem skapīšiem, utt. Var jau protams bliezt pēc pilnas programmas un salikt visspožākās spuldzes visvairāk vietās, un tad to pārāko izgaismojumu atrisināt ar dimeri, bet uz visu māju tas noteikti nav finansiāli racionālākais piedāvājums. Un vai nu man ir maz lietu, kuras pēc ievākšanās būs jāpieregulē? ;)

Bet, cik daudz? Ko? Kādus? Ko ar spožuma regulēšanu, ko nē? Skaidrs, ka normāls cilvēks saspraustu aptuveni un tad piemeklētu spuldzes un abažūrus. Es neesmu parasts cilvēks. Sevišķi tas attiecas uz iepriekšminēto kopābūšans telpu, kura pilda dažādas funkcijas.

Un tad man ieteica vienu programmu. DIAlux Evo. Programma ir bez maksas; tās bizness balstās uz partneru produktu bibliotēku, par kuru maksā paši partneri, nevis lietotājs. Jā, saskarne ir jāapgūst. Iesaku tāpat kā tam pašam Sketchup noskatīties pāris video sēriju par pašiem pamatiem. Un tad tik vajag rakt.

Un jaudas tur ir bezjēgā daudz. Produkts ir domāts profesionāļiem, bet kurš gan no mums tāds nav? :) Tā prot rēķināt luksus, gaismas izkliedi, atstaroto gaismu, dienas gaismu. Gaismas elementu ir daudz vairāk nekā es zināju — prožektori, punktveida gaismas avoti, diožu lentas, visas iespējamās krāsas, montāžas, veidu, izskatu, gaismaz izkliežu, utt. Tā prot visu izrēķināto atrādīt uz grīdas, noteiktos augstumos, uz atsevišķi atzīmētām virsmām. Programmā ir iespējams projektēt gan iekštelpu, gan āra apgaismojumu. Ir izolīnijas, falšās krāsas, vērtību skalas, utt. Visu pat neuzskaitīt.

Soļi, kuri jāveic, nav daudz:

1. Ielādējam plānu (DWG formā, bildīti).
2. Atzīmējam tā mērogus.
3. Sazīmējam ēkas kontūru.
4. Sazīmējam telpas.
5. Sazīmējam ailu aizpildījumu (logi, durvis, terases vitrīna, utt).
6. Saliekam lielās šaibaš mēbeles vai virsmas (virtuvi, piemēram).
7. Sadefinējam meteriālus, virsmu īpašības.
8. Sākam karināt gaismekļus.

Lielākās problēmas, ar kurām sastapos, ir divas.

Pirmā un vissāpīgākā — gaismu elementu viņu bibliotēkā ir milzum daudz un meklēšanas kritēriji to visu neatrisina. Gandrīz katram partnerim, tiesa, ir savi katalogi ar precēm, bet tie lielākoties jāinstalē atsevišķi un ne visi ir draudzīgi lietotājam.

Tā tomēr ir gaismas projektēšanas programma, kas ir otrā lieta. Tai ir diezgan ierobežots ēkas elementu un materiālu klāsts. Bet lielās šaibās man nevajag fotoreālistiskumu — to es saņemšu tad, kad ievākšos. Man vajag aptuvenas vadlīnijas apgaismojuma izvietojumam un konfigurācijai. Papildus visam — tā kā materiāls sienām, grīda un virsmām ir jau izvēlēti, šādam «lielšaibīgumam» pietiek ar tā pamatparametru uzmeklēšanu (atstarošanas īpašības). Tas tomēr ir svarīgi, lai iegūtu puslīdz ticamu bildi. Fotoreālistiskums nav obligāts.

Lai gan otrā problēma, visticamākais, nav sāpīga iepriekšminēto apstākļu dēļ. Ja ar to nolem nodarboties profesionāli, materiālu bibliotēkas var atrast vai nopirkt. Man kā pašbūvniekam šis produkts ir interesants, jo sniedz atbildi uz jautājumu par to — kādu gaismu man vajag.

Tā kā — lietojiet uz veselību. Man noderēja.

Jā, jā, zinu, ka viedā māja nav tikai gaismas, bet gan vairāk vai mazāk automātika, autonomija un dažnedažādi scenāriji. Sāp gan neatkarīgi no tā. Parunāsim tagad par gaismas slēgāšanu. Pagaidām nepīkstam par to «sliņķi — piecelies un izslēdz pa vecam». Par to citreiz.

Uzstādījums ir gaismas slēgāšana visos veidos, ieskaitot veco labo sienas slēdzi. Iespējas ir divas.

Attālināti slegājamās spuldzes

Visērtākais, bet līdz ar to arī visneperspektīvākais variants. Piemēram, Ikea TRÅDFRI vai viedspuldžu masu tirgus nišas pionieri Philips Hue. Lai viedizētu savus gaismekļus, nepieciešams iegādāties čupu ar spuldzēm, vienu vai vairākus slēdžus un «lieta cepurē».

Lai dzīve nešķistu pārlieku rožaina, te tomēr rodas nelielas problēmas, no kurām pati nepatīkamākā ir nevarēšana ar šiem slēdžiem aizvietot esošos. Tie nav paredzēti montāžai kārbā. Tas nozīmē, ka vai nu jālīmē pie sienas pa virsu vai blakus esošajam. Vai arī jātaisa slēdžu kaklarota un jānēsā līdzi. Veco slēdzi izmantot, protams, nevar, jo izslēdzot to, izslēgsies elektrības padeve spuldzei un to ieslēgt varēs tikai ar to pašu veco slēdzi.

Attālināti slēgājami slēdži

Paralēli iepriekšminētajam risinājumam, it kā loģiski būtu tirgū eksistēt arī plikiem slēdžiem, kuri ir nospiežami ar spiežamekstremitāti un vadāmi no attāluma. Tādējādi jaunais slēdzis montējas vecā vietā un viss. Ieguvumu daudz — nav nepieciešams reizi pāris gados tekalēt pa māju un mainīt visiem slēdžiem baterijas. Nav problēmu ar konfliktu starp veco un jauno slēdzi.

Skaisti, padomāju es. Uz sitiena pat atradu divus ražotājus, kas šādus slēdžus piedāvā. Pārējie ir pakaļdarinājumi. Varbūt kāds var ieteikt vēl kādu, kuru neesmu pamanījis. Uzreiz atruna — Z-Wave standarta produktu saimi es neizskatu tās produktu cenas, reģionālo frekvenču atšķirību un proprietārisma dēļ.

Xiaomi Aqara platforma

Protams, ka Xiaomi ir ķīnietis, kurš mums patīk. Sūc māju, mēra pulsu un sazin ko vēl tik nedara. Ir viņiem arī viedās mājas mēsliņi.

Slēdži ir uz sienas montējamie līdzīgi kā Ikea vai Philips analogi, bet tikai izskatās pēc cilvēka. Bet viņiem ir arī kārbā montējamie slēdži, kuriem ir virkne visu attālināti slēgājamo slēdžu priekšrocības — mūžīga barošana, Zigbee mesh protokola rūtera priekšrocības (par to citreiz). Taču tad izrādījās, ka Eiropas tirgū viņi oficiāli piedāvā tikai bezvadu variantus. Ar vadiem pieejamie skaistuļi ir montējami kantainajās kārbās — atklāsme, kura man nāk nedaudz par vēlu, jo pārtaisīt svaigi samontētās nevēlos :)

Starp citu, šie ķīniešu slēdži ir glābiņš arī tiem, kuriem caur slēdža kārbu nav izvilkta nulle — tie spēj nobaroties tikai no fāzes. Un otrs mīnuss, protams, ir mājas aprīkošana ar neeiropas tirgum paredzētiem produktiem. Nav jau pirmo reizi, bet uz vecumu aizvien mazāk gribās…

Livolo risinājumi

Nedaudz dārgāki, izskatās diktiņ smuki, montējas apaļajā kārbā. It kā viss ir lieliski. Pat ir arī vietējais izplatītājs. Man, diemžēl, pie sirds neiet pāris lietas. Viens no mīnusiem — tas ir skārienjūtīgs un jūtīgs tikai pa vidu. It kā jau nav grūti nobraukt ar roku pa visu virsmu, kas ir pieņemami, kamēr neesi uzlicis grupas slēdzi.

Otrā lieta ir tīri tehniska. Katrs ražotājs cenšās savu Zigbee realizāciju, lai arī sertificētu, padarīt par savu Zigbee realizāciju. Livolo ir gājis solītit ālāk un viņu Zigbee klausās nedaudz citā kanālā, kas nozīmē, ka universālā vārteja var iet ieskrieties. Par vārteju elli un tās risinājumiem arī parunāsim citreiz.

Samodujs

Te nu ir visādi varianti. Piemontēt pie parastā slēdža vai pārslēdža kādu bezvadu releju. Bet tas paliek gudrīšiem un tiem, kas vēlās pēc desmit gadiem mēģināt saprast — kā tieši pats ir taisījis to, kas tagad, kā rādās, vairs nestrādā. Kā rotaļlieta un pagaidu risinājums gan der.

Man, piemēram, ir pat vairāki varianti. Abi gan uz WiFi relejiem. Viens uz Ķīnas Sonoff Mini un otrs uz bulgāru Shelly 1. Abus var iemontēt dziļajā kārbā aiz pārslēdža un nesatraukties, ja gribās ieslēgt ar roku, bet izslēgt ar neroku. Tikko iedomājos, ka jāapsmadzeņo arī krusta slēdža shēma ar vienu releju…

Starp citu, Sonoff tagad ir arī Zigbee produkts ar elementāru nosaukumu — Sonoff BasicBR3, kurš gan nav montējams kārbā. Bet, ja izrādīsies veiksmīgs, domājams, ka ilgi nebūs jāgaida arī līdz pārējiem šīs platformas produktiem.

Nobeigumā

Kopumā — pagaidām bēdīgi. Livolo izskatās forši, bet mulsina skārienjūtīgā vadība un Zigbee realizācija, jo vārteju atsevišķi iegādāties negribās. Nopirksi viena ražotāja vārteju un nepagūsi attapties, kā pilna māja ar dažādu ražotāju vārtejām.

Kāpēc neatdoties vienam ražotājam? Tāpēc, ka automatizācijas vēlmes ir dažādas un negribās būt ierobežotam ar kāda viena ražotāja izpratni par lietām, vai arī būt slēgtam tad, ja parādās kas jauns un superforšs. Pagaidām gan segments nav diez ko ieskrējies, jo visi koncentrējas trīs pamata nišām:

• Patērētājam draudzīgs un vienkāršs, kur spilgtākais piemērs ir Ikea. Nopērc, ieskrūvē un darīts.
• Pilna servisa piedāvājumi — iedodiet mums savu māju, mēs jums visu izdarīsim. Vendor lock-in, integratoru algošana. Nē, paldies. Tik turīgs vēl neesmu.
• Neliels segmentiņš attīstītājiem. Bet tur jau Google pamanījās izspēlēt triku, piesaistot savus Nest termostatus Google kontiem, kas rezultējās tanī, ka tu nevari lietot savā jaunajā tikko nopirktajā dzīvoklī attīstītāja uzstādīto regulatoru uz pilnu klapi, jo vajag piesaistīt savam Google kontam :D

Papildus pierādījums tirgus kūtrumam ir redzams faktā, ka nedz kickstarter, nedz indiegogo ārpus kārtējiem universālajiem habiem (vārtejām) nekā nav.

Idejas welcome. Ja nu kādu esmu piemirsis vai arī, ieciklējoties uz savu vīziju, kādu paralēlu taciņu piemirsis. Pagaidām likšu visur parastos slēdžus, turpināšu spēlēties ar ESP8266, varbūt pieķeršos kādai DIY Zigbee štellītei, un gaidīšu.

Un vispār. Man bija plānā šogad pa tumšajiem ziemas vakariem visu izpētīt un saplānot, bet tad nolēmām, ka būvi neieziemosim, bet gan turpināsim. Tāpēc arī tie ziemas vakari vairs nav tik pieejami kā bija domāts :)

PS Nākotnei noderēs. Te ir saraksts ar visām ierīcēm, kuras drošs, ka atbalsta manis izvēlētais universālais Zigbee vārtejas risinājums — ConBee II.

Aizvien biežāk cilvēki, kuri pamana, ka saimniecības ēku būvēju paša spēkiem, argumentē ar viltīgu un tekstu, kurš sākumā pat šķiet kā tīri OK arguments. Tā nav.

Kāpēc Tu to dari pats? Sarēķini, cik Tu tanī laikā vari pats nopelnīt, cik izmaksātu kādam samaksāt to izdarīt un tadā!

Šāds pieņēmums būtu patiess tikai tanī gadījumā, ja es pats būvētu tāpēc, ka man šķiet, ka tā ir lētāk. Ne sūda tā nav lētāk.

Tie, kuri būvē paši, ne vienmēr to dara ekonomisku apsvērumu dēļ. Pie joda, pašam būvēt manā gadījumā sanāk pat dārgāk.

Un te nav runa par patērēto laiku. Tas ir tiesa, ka mans laiks stundā maksā vairāk nekā celtnieku darbs. Kas nav tiesa, ir tas, ka laikā, kad lieku jumtu, man kāds maksās par to, ka es to nelieku.

No finansiālā skatu punkta pārmaksa ir fakts. Es būvēju pats, jo to varu atļauties. Atļauties pārmaksāt par materiālu, jo eju pēc tā uz veikalu un maksāju visus nodokļus. Pārmaksāt par skrūvēm, jo drošības pēc tur, kur nepieciešama viena, ieskrūvēju trīs. Drošībai dēļ nezināšanas. Pārmaksāt par paša sadarītām kļūdām, kuras pašam arī jānovērš.

Otra pašbūvētāju kategorija ir tie, kuriem ir iespējas un nojēga par visu šo procesu. Kuri tā vietā, lai nedēļu lasītu teoriju, skatītos un lasītu praksi (vienā vārdā sakot — briestu), vienkārši pieceļas, paņem špakteli un izdara. Neesmu starp tiem.

Vēl viens būtisks moments ir gūtā pieredze. Nekas neiemāca izpratni par būvniecības procesu tā, kā to iemāca teorija, kas pielietota praksē paša rokām. Gan jau daudziem tas nav nepieciešams. Neesmu arī starp tiem.

Tagad, mājas sienām slienoties, varu jau savlaicīgi pamanīt lietas, kuras čaļiem ir jālabo. Argumentēt nevis ar tekstiem «es jūtūbē redzēju» un «man šķiet». Tagad man ir daudz lielāka skaidrība par procesu, darbu secību, nepieciešamajiem materiāliem. Ne simtprocentīgi, jo pieredze nepārsniedz vienu mazbūvi, bet bāzes līmenī.

Neviens man nespiež celt saimniecības ēku pašam. Vienkārši šķiet, ka man to vajag. Sauciet to par untumu, muļķību, iedomām. Sauciet to par kļūdu. Man ir savi argumenti un sava motivācija. Tas ir mans «dārgais» veids, kā iegūt zināšanas par jomu, par kuru pirms diviem gadiem nezināju absolūti neko.

Par situāciju objektos raksts vēl sekos. Uzrakstīju, bet sanāca ellīgi garš. Jādomā, kā saskaldīt ;)

Gluten Morgen. Vai gluten <tag>. Vai gluten Abend.

Mans šī gada izaicinājums ir uzmakarēt šķūni savām paša rociņām. Virzāmies uz priekšu pēc plāna ar nelielām nobīdītēm, kuras dēļ nelielā mērījumu skaita nav mērāmo lietu raksturojošas. Tamdēļ lai top neliela atskaitīte.

Atgādināšu, ka projektētais šķūnis, saimniecības ēka, palīgēka un novietne atrodas uz zemes gabala robežas, lai mākslīgi neveidotu aiz tā esošu šauru joslu, kurai praktiska pielietojuma ārpus drazas uzkrāšanas nav nekāda. Šādam risinājumam gan ir nepieciešams paraksts no blakusīpašuma īpašnieka, bet to izdevās iegūt apmaiņā pret solījumu kādā brīdī paretināt alkšņu audzi (piedzīvojums ar motorzāģi plānots šoziem). Patlaban esmu ticis līdz ugunsmūrim (pabeigtam), taču visa ballīte beigu beigās izvērtās makani epohāla, ja salīdzina ar mēreni mierīgajām vecumdienām, kuras centos līdz šim vadīt.

Pagājušā gada vasarā dabā uzzīmēju aptuvenās palīgēkas aptuvenās atrašanās aptuveno vietu un konstatēju, ka vienu stūri ir sanācis uzlikt tieši aptuveni precīzi uz bērza. Bērzs nav vienkāršs. Bērzs ir (nu jau — bija) manai izpratnei gana nopietns bērzišče. Vasaras gaitā tika saņemts lēmums-atļauja, kurā norādīts, ka, dabas aizsardzības pārvaldes atzinumā norādīts, ka āra bērza Betula pendula ar apkārtmēru 1,3m augstumā virs sakņu kakla 2,01m ciršana nav pretrunā ar dabas aizsardzības normatīvajiem aktiem. No vienas puses varēja stumt ēku, no otras puses koks ir liels, meta nopietnu ēnu, no trešās puses iepriekš labvēlīgais kaimiņš varētu vairs nebūt tik pretimnākošs, blakus vēl bija mega liepa, kuru nolēmām ar to pašu arboristu palīdzību apkopt un pagaidām paturēt (ja labi uzvedīsies), bet pagalmā vēl ir priede un čupiņa bērzu, kas to visu daiļo.

Tātad, pagāja diezgan ilgs laiks, kurš lika iepazīties ar cilvēkiem apņēmīgiem un arboristiem — amatieriem. Visiem viņiem pēc vietas apsekošanas dabā bija viens sakāmais — nē, es neņemšos tādu monstru aiztikt, neprotu. Bet, kad jau cerības bija galā, uzdūros arboristiem saprotošiem (skatīt balto sarakstu). Un spējīgiem. Priekšnieks Jānis, padotie abi divi arī Jāņi :) Nopelniem bagāti arboristu sacīkšu dalībnieki. Beigu beigās, kamēr es pats siltināju pamatus mājai, viņi divu dienu laikā, karājoties trosēs, atzaroja un nolika gar zemi šo monstru.

Kā jums šķiet, cik vienkārši ir atrast ņēmējus pāris m³ bērza un tā zaru? Tie, kam vajag, nespēj neko tādu aiztransportēt. Zaru šķeldotāji uz šādu smieklīgu apjomu nekur nebrauc. Pašvaldība reizi gadā šķeldo turpat netālu, taču, protams, paši pakaļ nebrauks. Paldies, starp citu, atsaucīgajam galvenajam Jelgavas pilsētas koku vīram, kurš laipni ieteica šādu opciju — aizvest, nolikt un sašķeldos. Šķelda beigās tiek mazturīgajiem. Ar viņu jau bija darīšana, kad vajadzēja izzāģēt vienu ošlapu kļavu gar ielu un apzāģēt pārējās, kuras lepni bija ieaugušas elektrības vadā. Tas notika tik zibenīgi un pieklājīgi, ka biju patīkami pārsteigts.

Lai nu kā, pagāja trīs pilnas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram, kamēr es pārvietoju bērza komponentes no teritorijas aizmugures uz ērti savācamu vietu. Tad tika izņemts žoga segments, grāvim pāri pārlikti daži beigti bērziņi tiltiņa vajadzībām, un pagāja vēl viena diena, kuras laikā ar divām piekabēm un vienu lielo busu visu to padarīšanu, ieskaitot celmus, aizgādājām prom. Pēc tam krosfits šķiet bērnu spēlītes.

Nākamajā dienā atbrauca traktors, lai izceltu celmu un pēc manām atzīmēm nostumtu melnzemi no saimniecības ēkas atrašanās vietas, vēl nedaudz uzmetot pa virsu manai melnzemes Džomolungmai. Goda vārds nezinu, ko ar to sasodīto celmu tagad darīt. Kā tieši aizgādāt to uzparikti kaut kur nafig prom?

Visādi atvaļinājumi, lieti, citi darbi, līdz pienāca septembris. Atceramies, ka būve atrodas uz robežas. Attiecīgi, lai neizaicinātu acumēra, iedomāto ģeometrijas zināšanu un citus iesaistītos dievus, nolēmu pasaukt mērniekus, kas par daždesmit eiro dabā atzīmēja asis ar dažu centimetru rezervi no robežas un atlika nulli (grīdas augstumu). Bija patīkams pārsteigums, ka mani norādījumi traktoristam no dabā esošā atšķīrās par dažiem centimetriem.

Pa tam tika nolemts, ka pamatu pēda tiks ielieta pareizā, jo pārliecināja mani, ka nu i nafig stabiņus un citas izvirtības.

Vienā dienā izrakām tranšeju, tad bēru šķembu un ar «āža kāju» gāju pāri. Tā kā zeme jau bija pilna ar ūdeni, bliete ģenerēja diezgan foršu «vilnīti» uz visām pusēm. Izskatījās šaubīgi, bet pēc nelielām konsultācijām ar zemes dzīļu speciālistiem tika secināts, ka tas viss ir OK un vilnītis ir pieņemama lieta šādos laikapstākļos.

Neliels padoms. Ilgstoši neturiet vibrokāju sagāztā stāvoklī uz mutes. Pēc tam būs vai nu jāgaida, kamēr degviela satecēs, kur vajag, vai arī būs jādomā, kā tos kilogramus pa melnzemi lietus sezonā dabūt līdz piekabei :)

Divu dienu laikā sasitu veidņus, tad vienu dienu tos divatā salikām. Tur nekādas raķešu zinātnes. Viss pēc fen šui, tpfu, asīm. Novelkam no iepriekš ieskrūvētām skrūvītēm diedziņus, to krustpunktos ir ārējie stūri. Atmēram nepieciešamos 40cm, kur tad ir iekšējās malas. Derīgs palīgs noteikti būs nivelieris. Tā kā bija auksts, ātri satumstošs un slapjš, nolēmu, ka augšējo līmeni atzīmēšu ar diedziņu uz veidņu sienas, nevis provēs dēļus nolikt līmenī. Tas derēja. Niverlieri ņēmu optisko, jo CT nomā lāzera nebija. Pie kam, konstatēju, ka nivelieris kalibrēts pirms pāris gadiem. Sasummējot visu pieredzi ar šo nomas punktu, nolēmu, ka turpmāk labāk piemaksāšu, bet bliete ar reversu ies reversā un nivelieris būs kalibrēts un nemelos.

Pa tam man sākās epopeja ar Kuršiem un armatūru. Teju kā šajā slavenajā Komeģī klab skečā. Pasūtīju caur projektu vadītāju armatūru. Samaksāju rēķinu internetbankā. Un viss. Klusums. Projektu vadītājs mani ignorē. Aizdevos pēc dienām četrām uz bodi, lai uz vietas savāktu visu un aizmirstu. Veikalā, savukārt, saka, ka neko nezinot, jāprasa Rīgai. Es prasu Rīgai, kura mani arī ignorē. Beigu beigās pēc trim dienām saņēmu savu fakeno armatūru. Iespējams, ka pie vainas bija atsevišķu tirgotāju, ražotāju, piegādātāju un Konkurences padomes izpildīšanās, kas sakrita ar manu armatūras iegādes laiku, kas varētu būt labs arguments tam, ka Rīgai bija citas lietas svarīgākas, nekā mana rēķina apmaksas fakts.

Kamēr vecāsmammas saviem mazbērniem adīja un tamborēja, es divu dienu laikā pa vakariem sasēju armatūru.

Pēc nedēļas atbrauca bumbieris un ar sūkņa, sagarinātu trubu un tās mātes palīdzību ielēja man pamatu pēdu, kas tika noklāta ar plēvi, lai nesalīst.

Es minēju par plēvi. Mhm. Lietus un zemes filtrējošo īpašību nevienlīdzīgas cīņas rezultātā pēc trim dienām visa bedre bija vienmērīgi noklāta ar ūdens kārtiņu kādus 10cm virs pamatu pēdas līmeņa. Betons gan ir sacietējis, nebija saplaisājis un visā visumā bija cienīgi. Daļu veidņu man izdevās dabūt ārā, daļu tomēr nesanāca. Beigu beigās nospļāvos un atstāju zemē. Nē, ūdenī. Vai dubļos.

Tad es ilgi meklēju kādu, kurš man no 5MPa Fibo blokiem uzmūrēs pamatu sienu. Pamatus man mūrēja attāli zināma cilvēka atrasti palīgcilvēki rudens lietu maksimumā novembra vidū. Lai arī tas prasīja ilgu laiku un diktu čīkstēšanu, beigu beigās tika konstatēts, ka mūrnieki ir āksti un atsevišķās sienās ir uzmūrējuši pamatus ar vertikālu šuvi vairāku rindu augstumā. Uzmūrēja arī ne pārāk taisni. Diemžēl, veicot inspekcijas darbadienu vakaros, kad ārā ir tumšs, šo visu palaidu garām.

Papildus tam visam, rezultējošie izmēri nedaudz atšķiras no plānotajiem, taču pārrēķins liecināja, ka es aizvien iekļaujos attiecīgās kategorijas būves atļautajos kvadrātmetros. Phew…

Principā, šis tad galu galā arī noteica tālāko notikumu attīstību. Saimniecības ēka ir mazs objekts, neviens neraujas pie manis par algotni uz pāris stundām darba. Un, raugi, tie, kas piekrīt, ne vienmēr ir paši foršākie un protošākie. Tāpēc šo būvi nolēmu pārņemt savā paspārnē un padarīt par 100% samostroju, paralēli apgūstot uz savas ādas visas tās lietas, kuras nekad vairs man nenoderēs. Un tā vietā, lai par citu būvnieku pielaistajiem kasjakiem neko nezinātu, par saviem es zināšu un katru no tiem redzēšu ik dienas. Pēc pirmā negaisa skriešu pētīt, vai mūris stāv, vai jumts nav aizlidojis, pēc pirmā lielā lietus skriešu meklēt — kur tek, pēc sniega un ledus ziemas beigās ar drebošu sirdi iešu iekšā un skatīšos, vai kaut kur nedraud ielūzt.

Novembrī vēl viena diena tika veltīta pamatu noķellēšanai ar hidroizolāciju.

Pēdējais darbs (nu jau decembrī) bija sniega blietēšana jau nu nē, bet mājas un saimniecības ēku pamatu piebēršana ar smilti, par kuru, starp citu, izdevās norēķināties, ietirgojot biržā savus Apostrofa ietvaros tautas ziedotos bitkoinus :) Ar mājas pamatiem viss bija kedā, bet saimniecības ēka nedaudz tika apdalīta, jo traktors stiga iekšā melnzemē un spēja turp aizgādāt tikai dažus lielos kausus smilšu, uztaisot lielisku dubļu vannu un non-newtonian fluid demonstrāciju dabā meitai.

Līdz ar to 26. decembrī (jā, decembrī) tika noslēgta 2017. gada būvsezona.

Pienāca nākamā gada pavasaris. Apsekošanas rezultātā tika konstatēts, ka pa ziemu visa smilts ir smuki sablīvējusies un nekas nekur nav aizpeldējis.

Maijā tika nolemts, ka jāturpina. Sakarā ar nepārliecinošo pamatu sienu mūrēšanas kvalitāti, būvniecību pārņemošā persona secināja, ka nāksies vien pa virsu uzliet vēl 10cm savelkošo betona joslu.

Sacīts — darīts. Ripzāģis, dēļi un aidā «figāčīt» veidņus. Pēc stundas darba izlēmu, ka tie collīgo dēļu veidņi var iet dillēs. Aizbraucu uz veikalu un nopirku saplākšņa atgriezumus. Beigu beigās rokas ripzāģis, mērlente, lāzera nivelieris ar latu, akumulatora urbjmašīna, reģipša skrūves (universālākā lieta būvlaukumā) un divatā pāris stundās viss ir darīts. Starp citu, šī bija pirmā saskarsme ar lāzera nivelieri. Izrādās, ka ir uzparikte, ar kuru pamatu veidņu līmeņošanai var operēt arī viens (lai gan divatā ir ērtāk). Un kalibrēts pirms pāris mēnešiem :)

Vēl viena diena, lai sasietu armatūru. Starp citu, pieminot reģipša skrūves. Tās lieliski noder arīdzan armatūras nofiksēšanai.

Dažu stundu laikā ar betona maisītāju un labu draugu tika iestrādāts nepieciešamais daudzums.

Atkal jau ķeramies pie bituma mastikas, ar kuru divās kārtās pielīmējam ruberoīdu. Griešanu loksnēs atviegloja divi finiera gabali, no kuriem viens kalpoja kā galds, bet otrs kā vadula nazim.

Atbilstoši LBN 201-15 «Būvju ugunsdrošība», nepieciešams nodrošināt ugunsdrošu sienu, kas principā ir datoriķiem zināmais ugunsmūris. Tam ir jābūt platākam un augstākam par būvi.

Manā gadījumā pie sienas augstuma 2.40m, jumta slīpuma 15° sanāk, ka ugunsmūra siena ir… nedaudz virs četriem metriem… Mūrēšanas laikā pie manis regulāri nāca kaimiņš un pat viņa strādnieks, lai pārjautātu — «Vai neesmu nedaudz aizrāvies? Nav par augstu? Davaj, pārrēķinam kopā? Katrs uz sava kalkulatora tagad. Davai, rīt no rīta vēlreiz sarēķināsim.» Pavisam priecīgs biju arī tamdēļ, ka nekad pat klāt nebiju stāvējis mūrēšanai. Eh, ko nu liegties. Āmurs manā īpašumā parādījās tikai pirms diviem gadiem :) Bet šajā posmā es jau zināju risinājumu visām dari-pats problēmām. Jūtūbe! Un aplauzos. Lai gan kaut ko var sagrābstīt ārpus Weber oficiālajiem materiāliem, rādās, ka ar keramzītbetona mūrēšanu nodarbojas kāda slepena biedrība (keramzītmūrnieki?), kas nekādi neļauj atklāt savas profesijas knifus un stiķus.

Ja sākumā biju to visu domājis līmēt no gāzbetona, tad tagad sakarā ar rudens bloku iepirkumā radušos kļūdu, man bija viena ar pusi palete Fibo Efekt 5MPa. Sarēķināju, ka piepirkt klāt parastos man sanāk apmēram tik pat, cik nopirkt visu no gāzbetona. Plus — kāsenukajā kaut kādas milzu atlaides (zem simts € par m³ un ikurāt četras paletes ir pieejamas).

Skriešus devos uz kāsenukaju, kur kopā ar bi-armatūru (to, ko sauc par «žurku trepi») panācu to, ka pārdevēja met krustus…

https://twitter.com/laacz/status/1004467994255339521

Ak, vēl jau piegādes jautājumi. Vairākkārtīgi tiku dzenāts starp projektu vadītāju un pārdevēju, uzzinot diezgan daudz informācijas no viena par otru un otrādāk, kamēr panācu klātienē vienošanos par konkrētu piegādes laiku. Pa ceļam pat paspēju e-pastā palūgt viņiem saņemties un izdomāt veidu, kā man piegādāt blokus tā, lai es tos saņemtu.

Nu jau vairs atlikt nevarēja. Metu visu prokrastināciju pie malas, savācu no drauga rokas mikseri, nopirku pāris maisus mūrjavas, pasmēlu pie sievas vecākiem ūdeni un ķēros mūrim pie blokiem.

Izrādās, ka nav nekas šaušalīgs. Uzliekam stūra blokus, ieskrūvējam pa skrūvei to stūros, novelkam diedziņu. Tādējādi mums ir taisna atskaites līnija, pret kuru sienu arī mūrēt. Ideāli būtu, ja būtu nivelieris, bet es slinkoju. Samūrē sienu, atkal stūra bloki, atkal striķis, atkal pa to. Ja siena nav gara, var līdzināt katru nākamo bloku pēc striķa augšpuses, bet, ja ir gara, tad ar garo līmeņrādi pēc iepriekšējiem blokiem. Protams, ka blokam arī individuāli ir jābūt līmenī visās plaknēs, kā arī pret iepriekšējo rindu. Pēdējais ir spēkā, ja mūrēšanas laikā nav nolecis striķītis, vai uz jau uzmūrētiem blokiem nevērīgi nomests objekts to nav paspiedis maliņā. «Draugam gadījās… ™»

Pie piektās rindas nācās jau likt paletes un uz kāpt uz tām. Pie sestās un septītās nācās uz paletēm likt blokus, uz tiem likt dēļus. Tad es metu visu pie malas un devos labāku sastatņu meklējumos. Tas ir — internetā. Beigās internets mani pārliecināja, ka labākās sastatnes ir tās sastatnes, kuras negāžas. Atgriezos zemes gabalā un dienas laikā saklapēju šausmas, kuras neskatoties ne uz ko bija gana stabilas, lai netraucēti varētu turpināt darboties. Nedaudz šķībi, nedaudz šaubīgi, bet ne jau sastatņu skaistumkonkursā piedalīties plānojam. Vēl uzsitu arī trepītes, saāmurējot kopā divus collīgos dēļus katrai malai. Izrādījās, ka vajag.

Pie diviem metriem mūra iemācījos dalīto horizontālo šuvi. Un, visticamākais, arī pareizo mūrjavas konsistenci :) Sabīdīju blokus tā, ka turpināt varēju bez vertikālās šuves aizpildīšanas (jo Fibo Efekt ir grope). Neizsakāmi samazinājās mūrjavas un laika patēriņš.

Vienā brīdī man neganti apnika zāģēt blokus ar mazo fleksi. Atradu teju pašu lētāko 230mm fleksi (tāpat visu nepārzāģē, bet ir daudz labāk) un nopirku ar visu ripu. Papildus sekoju savai neilgajai pieredzei un piepirku klāt pilnībā nosedzošas brilles un sejas masku. Pēdējo gan beigās vairs nelietoju, jo iemanījos uz zāģēšanas laiku vienkārši aizturēt elpu.

Pa tam arī pamanījos pārbaudīt praksē savu plānu mūrēt galus no veseliem blokiem, pēc tam ar fleksi piezāģējot pēc fakta. Labi, ka paprovēju. Doma tika atmesta un zāģēju pēc fakta jau mūrējot. Viss, kas būs jāizdara, jāpaņem trepes, mazais fleksis, jāuzmeklē pareizā uzlika un jānoslīpē taisni tas, kas patlaban nav it nemaz taisni.

Bet neizbēgami pienāca brīdis, kad ar sastatnēm 1.5m augstumā ir par īsu. Jāceļ augstāk. Klāja augstums 2,40m. To izdarīju, paprovēju pāris blokus uzstiept augšā pa trepēm, bet baļļu ar mūrjavu pat nemēģināju. Atgriezos pie inženiertehniskajiem risinājumiem un veikli uzsitu 1,70m torni ar kāpšanas palīglīdzekļiem vienā no malām. Nācās stalažām izveidot arī atgāžņus, bet sirdsmieram — margas. Beigu beigās ar veiklu klīnu&džerku arī baļļu var dabūt uz tā.

Liels bija mans pārsteigums, ka pret nivelēto virspamata līmeni pie augstuma 3,43m, viens stūris bija tikai 3mm augstāks par otru. Reālo situāciju, protams, parādīs brīdis, kad likšu mūrlatu pēc līmeņrāža vadošajiem norādījumiem :)

Jāatzīst (darba drošības speciālisti tagad aiztaisa acis un tālāk nelasa), ka pēdējo klāja augstumu es vairs necēlu. Kritiski novērtējot vertikālo dēļu dimensijas, izliekumu un papildus diagonāļu un savilču materiāla neesamību, tika nolemts, ka vispareizākais un drošākais risinājums ir uz esošā klāja salikt piecus stabiņus no trim blokiem katrā, uz kuriem tad uzklāt vēl divus dēļus, pa kuriem lēnām, ar mīlestību un bailēm pārvietoties.

Lai gan, klājot pēdējo bloku rindu, viens spraislis nolēma padoties, tas tika laikus pamanīts un salabots.

Ar to tad nu esmu nobeidzis mūrnieka ātro ievadkursu.

Pa ceļam vēl atminējos, ka saimniecības ēka noteikti būs pateicīga, ja tur ievilkšu elektrību. Ja ne elektrību, tad vismaz čaulu, caur kuru to elektrības vadu pēc tam iestumt ēkā. Smukuma labad nolēmu izlaist cauri pamatiem. Izrādījās, ka neērtā pozīcijā ar speciālo kroņurbi izurbt perpendikulāru caurumu no divām pusēm pat ar viscaur izveiktu priekšurbumu, nav nekāda joka padarīšana. Kroņurbis vismaz trīsreiz iesprūda. Tāpat sanāca nedaudz neprecīzi, bet četrdesmit minūšu laikā tomēr pamanījos caurumus salāgot, lai 40mm čaula izietu cauri. Mazo sadalni esmu ieplānojis pie durvīm, tāpēc tur arī apmēram urbu.

Ko tālāk?

Jāsūta augšā kokmateriāls. Jāuzliek mūrlata. Jānovāc sastatnes. Jāsagatavo grīdas pamatne betonēšanai, jāpaķer mešalka un jāpabetonē nedaudz. Pie reizes varētu iebetonēt arī mājai iztrūkstošo staba pamatu (pēda ir, bet stabu izgājušogad čaļi palaida garām). Tad jātaisa karkass, jumta konstrukcija (izzāģējot slīpumu sānu blokos). Jāatrod lietoti vai no noliktavām brūni nelieli plastmasas logi, jāuzsit pagaidu duravas, jāpasūta un jāuzliek jumts.

Akdies. Ja šito lasītu divus gadus sens «es», vispār sevi neatpazītu…

Tad beidzot būs vieta, kur nolikt visādu drazu, lai nav jāvadā pilns bagāžnieks. Pa to laiku arī atbrauks sienas mājai.

Vienkārši vēlējos paturpināt stāstu un papildināt pēdējo ierakstu ar nelielu steka aprakstu (tehnisks ieraksts).

Sonoff'u var noflešot pa gaisu bez lodēšanas, izmantojot viņu iebūvēto OTA atjaunināšanas mehānismu. Diemžēl, nedarbojas ierīcēm ar svaigāku programmatūras versiju. Sākot ar v1.6.0 Sonoff oriģinālais OTA mehānisms pieprasa ar Itead privāto atslēgu parakstītu pakotni. Te arī ir Sonoff'a bitch:) Bet, profig. ESP8266 vienmēr var pārflešot, pieslēdzoties fiziski.

Ko tālāk?

Centrs

Pagaidām viss notiek bez vadības daļas. Tas tādēļ, ka OpenHAB uz RaspberryPI dēļ atmiņas kartes lēndarbības principā nav konfigurējams. Vairāk pavadi gaidot, kamēr pēc servisa restarta pacelsies (vai arī nepacelsies, kas nereti gadās) nepieciešami dashboardi, nekā pavadi kaut ko konfigurējot. Un arī manuālis nav diez ko čik-čik-un-gatavs. Īsāk sakot — pamēģināju, biju nepacietīgs, atmetu ar roku.

Vēl no automatizācijas centriem esot vērts apskatīt Home Assistant (oficiāli darbojas tikai uz Raspberry Pi 3 model B, lai gan ir redzēts arī uz zero) un Domoticz (minimālā versija oficiāli darbojas uz zero). Tos vēl neesmu provējis. Abus pamēģināšu, kad atnāks otrs Raspberry Pi Zero W (jā, paņēmu divus:P).

Centram ir daudz būtisku nianšu. Integrācijas ar citiem izplatītāju risinājumiem (Z-Wave, ZigBee, utt). Kā arī mobilās aplikācijas, lai nav jāčakarējas ar velnsviņzinkādiemmēsliem. Nē, man nesalūza tuksnis uz klavieres.

Bet tas jau nav vienīgais elements visā šajā padarīšanā.

Infrastruktūra un drošība

Sāksim ar to, ka kārtīgi ir jāpadomā par tīkla jautājumu. Visam vajadzētu dzīvot atsevišķā tīklā (manā gadījumā atsevišķs WiFi AP), kuram viss ir pēc principa — nav brīv, ja vien nav speciāli atļauts. Tev negribētos, lai kāds sāk slēgāt visu to padarīšanu :) Un te nav runa par to, ka nevienu jau tas neinteresē. Interesē.

Otra lieta, kas man pagaidām nav aktuāla, bet eventuāli noteikti būs svarīga — daļa no lietiņām būs caur tīkla vadu pieslēgtas. Bieži vien tā varētu būt ērtāk, nekā pagarināt WiFi. Vai arī pati ierīce nekādi savādāk komunicēt nejēdz. Vai arī ērtākais barošanas veids ir kopā ar ethernet.

Saliekam visam pēc iespējas paroles. MQTT aiz paroles, visi webiņi aiz paroles, datubāzes aiz paroles, utt.

Saliekam visur SSL. Letsencrypt piedāvā iespēju verificēt sertifikātus ar DNS līdzekļiem, lai gan atjaunošana ir nopietns čakars un pagaidām automatizējama ir diezgan sarežģīti. Var pats ģenerēt ilgi derīgus SSL sertifikātus, bet var uzrauties uz kādu ķēdītes elementu, kuram nezināmais CA varētu nepatikt.

Dzelži

Praksē viss stacks var smuki dzīvot uz RaspberryPi Zero. Ja neskaita jau minēto OpenHAB (iespējams, ka jau sakonfigurēts tas ir lietojams). Iegādājies divus tādus, pie katrām izmaiņām veic atmiņas kartes rezerves kopēšanu un viss. Ja nu kas, vienkārši samaini vai nu visu aveni, vai tās atmiņas karti uz strādājošu.

No otras puses, varētu gribēties kaut ko pēc sajūtām «stabilāku». Vismaz ar drošāku datu glabātuvi. Te nu paveras jūra iespēju, kuras neuzskaitīšu. Tikai pieminēšu divus kritērijus, izvēloties dzelzi, uz kura viedā māja griežas:

1. Vienmēr esi gatavs tam, ka dzelzis nosprāgs. Esi gatavs, ka kāda komponente vai pat viss dzelzis būs jānomaina. Tāpēc bekapi (un to testēšana).
2. Elektrības patēriņš. Tev, piemēram, varētu būt doma to visu uzkrāmēt uz parasta veca datora. Bet parasts vecs dators elektrību ēd tā, ka maz neliekas. Vai arī, ja Tev ir mājās kāds mazpatēriņa NAS (piemēram, Synology), uz kura var uzkrāmēt vēlamo lietu, tad ņem vērā, ka idle režīms tur vairs nebūs :) It kā gada griezumā konstanti 20W nav daudz, bet tomēr.

Tālāk jau nāk programmatūra pati. Ko tad tai avenei būtu jāspēj griezt?

MQTT

Principā, galvenā maģistrāle, pa kuru sazinās ierīces un tiek dotas komandas. Praksē tas ir Mosquitto MQTT brokeris (lasi — serveris), pie kura visi interesenti, ieskaitot jau zināmos Sonoff'us, slēdzas klāt. Tālāk jau tur notiek saziņa — dodam komandas kaut ko izslēgt, ziņojam par savu veselības stāvokli, temperatūrām, voltāžām, utt.

Node-Red

Šis, sākotnēji IBM produkts, ir bezmaksas un atvērtā koda (tāpat kā viss pārējais). Tas ir tāds grafisks interfeiss, kurā liekot klucīšus, velkot strīpiņas un nepieciešamības gadījumā rakstot javaskriptiņu ir iespējams panākt pašu vellu.

Zemāk testa piemērs ar TV kasti. Principā varēja vēsi iztikt bez MQTT daļas, bet pilna cikla vajadzībām lai iet.

1. Datu savākšanas, normalizācijas un izziņošanas daļa.
2. Pingojam TV kasti.
3. Tā kā pings atgriež false nesasniegšanas gadījumā, vai reālo milisekunžu skaitu, kad kaste atbild, tad to būtu forši normalizēt par true/false.
4. Skatāmies, vai mums ir mainījusies vērtība (tā saucamais rbe) — bloks tālāk nelaiž, kamēr viņam barotā vērtība nav mainījusies (piemēram, no false kļuvusi par `true).
5. Tad to visu izziņojam visai IoT pasaulei caur MQTT.
6. Notifikācija
7. Ja nu mēs ieraugām MQTT ziņojumu, ka TV ir ieslēgts vai izslēgts, lecam tālāk.
8. Sagatavojam e-pasta tēmu un saturu.
9. Nosūtam.

Šis, protams, nav reāls dzīvs viedās mājas piemērs, bet lieliski demonstrē, cik vienkārši tas viss ir izdarāms. Tu vari izdarīt tā, ka NodeRed atbild uz HTTP vai savādākiem pieprasījumiem. Tu vari tos visus sūtīt visur kur. Vari savākt datus, kā vēlies. Pat no GPIO.

Piemēram, Tev ir temperatūras un mitruma sensors. Viņš (vai viņam piekabinātā ierīce) ik pa laikam veic mērījumus un izziņo caur MQTT tēmām tele/meteo-1/temperature un tele/meteo-1/humidity. Visi, kurus tas interesē, ieklausās un dara savu darāmo (pieglabā, analizē, reaģē, utt). Tev ir jau gatava NetAtmo laikapstākļu stacija? Nekādu problēmu.

Vēlies nedaudz iepriecināt bērnu? Nopērc plaukšķināšanas sensoru (labi, jokoju, būs vien pašam jātaisa) un pieslēdz pie Node-Red, lai slēgā gaismu :)

Tas viss ir diezgan vienkārši un nevajag nekādus sensorus, lai jau kaut ko varētu saķīmiķot. Tāds kā lokāls IFTTT.

Mērījumu uzkrāšana un grafiki

Mērījumus uzkrāt vari kur vien labpatīk. Man pirmais, kas patrāpījās pa rokai, biaj InfluxDB, lai gan Graphite varētu būt košērīgāk. Caur to pašu NodeRed varam sataisīt datu transfēru no sensoriem uz datubāzi. Es saprotu, ka daudziem patīk MySQL vai PostgreSQL, bet mērījumiem tomēr būtu vērts apgūt piemērotākus datu krāšanas rīkus.

Un skaistie grafiki, kuri visiem dikti patīk, bet nekad nenoder, ir jātaisa iekš Grafana. Starp citu, Grafana ir daudz kas vairāk nekā grafiku un cipariņu rādīšanas rīks. Tā jēdz arī lieliski monitorēt lietas.

Man ir daudzi tādi mazie sapnīši, kuri ir nice to fullfill, bet nekad nav bijuši prioritāri. Nolēmu, ka ir īstais brīdis sākt spēlēties ar vienu no tiem — elektroniku.

Tas arī vairāk vai mazāk pagaidām viss. Gaidu ieteikumus, komentārus un sarkanās kartītes komentāros. Protams, ka šāds piegājiens ir totāls samopals un prasa rūpīgi izplānot, uzbūvēt un uzturēt pašam. Ir arī alternatīvas, kur visu tavā vietā saplāno, uzbūvē un uztur. Ja esi ar mieru ziedot naudu, aidā. Ja esi mazāk turīgs vai arī vēlies tomēr pats kaut ko nosvilināt, tad arī aidā. Pat, ja galā nekas prātīgs neizdosies, vismaz būsi mēģinājis.

Galvenais ir nepadoties ;)

Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca tāds nieks, kā Sonoff Basic relejs. Principā, tas ir slēdzis ar wifi. Lai to lietotu, iespraud vienā galā vadus, otrā galā vadus (neaizmirsti apkārt palaist zemējumu, ja tāds ir). Pieslēdzies, sakonfigurē un slēgā iekšā/ārā, esot kaut krogā. Maksā zem pieciem dolāriem no čīnas.

Dzīvoklī sevišķi daudz kā, ko mērīt un attālināti slēgāt nav, ja neskaita eļļas radiatoru meitas istabā pirms apkures sezonas sākuma un pēc tās beigām, ko veiksmīgi dara netīšām mājās parādījusies Istabai bāzes stacijas, temperatūras devēja un rozetes kombinācija.

Viens liels mīnuss — padarīšana strādā caur čīniešu mākoni. Taču, tā kā risinājums ir uzbūvēts uz ļoti zināmām komponentēm, tad dabā to visu var arī padarīt par lietojamu mājas apstākļos bez interneta savienojuma un kontroles atdošanas čīniešiem.

Un ir vēl viena nianse. Nedz es jēdzu ko no elektronikas, nedz lodāmura. Bet tas jau nav šķērslis, lai manā puslīdz cienījamajā vecumā to nesāktu kaut nedaudz jēgt ;)

Pa ausu galam līdz šim biju šo to dzirdējis arī par tā «sirdi» — ESP8266 čipu, kurš nodrošana WiFi savienojumu un nelielas programmēšanas iespējas. Tas gan arī viss, ja neskaita nelielu aizmetni pāris idejām tam laikam, kad es kaut ko pratīšu no tā visa. Bet tagad man ir mazs sūdiņš uz galda pašam :) Pie kam, Sonoff ir arī tāda pati uzparikte, kura jēdz mērīt arī elektrības patēriņu un tanī pašā AliExpress maksā ap desmit dolāriem — Sonoff Pow.

Tātad, lēnā garā saķepsēju plānu. Sākumā bija doma tikt galā ar «piečakarēšanu», pie ieslēgšanas viņam iestāstot, ka patiesībā čīniešu mākonis atrodas nevis TUR, bet kaut kur man mājā uz kāda no Raspberry Pi. Tas ir izdarāms diezgan vienkārši. Negatīvais — kaut kāds custom risinājums. Phe. Nav mūsu ceļš.

Uz viedslēdža (kas par vārdu!) ir jāpielodē četri struņķīši tam paredzētajās vietās. Tam vajag struņķīšus, lodāmuru un visus pārējos pričendāļus. Plusi — beidzot apgūšu lodēšanu. Trūkums — jāatrod kaut kas, ko palodēt vēl pirms ķeros klāt pie kaut kā noderīga.

Kad tas izdarīts un nekas nav nosvilis, vajag nomainīt ESP8266 čipā esošo programmatūru pret tādu, kura regulējas ar atvērtu risinājumu palīdzību. Tam būs nepieciešams FTDI programmēšanas modulis, kurš no USB visu spēj pārtulkot seriālajā valodiņā, lai var saprogrammēt to, ko nepieciešams saprogrammēt.

Pirms tam ir jāsaprot, ko vēlies panākt. Programmatūras ir daudz un dažādas. Teorētiski vari pats uzrakstīt triviālu skriptu, kurš dara to, ko Tev vajag. Bet varbūt nevajag?

Piemēram, man šķiet, ka lieliska lieta ir OpenHAB. Tas ir atvērts viedās mājas un citu nestulbo ierīču pārvaldības risinājums. Savā otrajā iterācijā tas ir kļuvis neskaitāmas reizes brīnišķīgāks par to, kāds tas bija pirms diviem gadiem. Vēl viens nieks — tas skaisti darbojas arī uz lētuča Raspberry Pi Zero W, kuru par 15€ ar visu piegādi var dabūt no PiHut vai raspberrypi.dk. Sūti divus, jo, ja nomirs viens, varēsi aizvietot ar otru.

Jāpiebilst, ka OpenHAB nenozīmē, ka tagad labās rokas vietā jāliek lodāmurs, lai gan zināmas zināšanas visādās tehniskās un programmātiskajās lietās ir nepieciešamas. Pagaidām nezinu, vai mums Latvijā ir forši integratori, kas uztaisīs ne tikai uz nodošanas brīdi strādājošu, bet arī uzturamu, problēmu gadījumos ātri «salabojamu» risinājumu. Ja nav, tad alternatīvas ir tikai lielās platformas — KNX, ZigBee, ZWave.

Atgriežoties pie slēdža. Šķiet, ka populārākā programmatūra, kuru uz tā uzkrāmēt, ir TASMOTA. Kad līdz tam tikšu, tad painformēšu. Tagad man mēnesi no čīnas nāks visvisādi loriņi :)

Kamēr tas notiek, var pagūt sakonfigurēt sevišķi ierobežotu viedierīcēm domātu WiFi tīklu uz esošā Mikrotik hAP ac rūtera. Lai gadījumā, ja nu kas, viedā māja darbojas neatkarīgi no iemītniekcilvēku vai viescilvēku tīkla.

Atgriežoties pie viedās mājas. Tehnoloģijas jau kārtējo reizi ir apsteigušas mūsu vajadzības. Patlaban, kad ir runa par viedo māju, ir standartrisinājumi apkurei, ventilācijai, durvju virināšanai (garāža, vārti), utt. Bet problēma ir tanī, ka viedajā mājā dzīvo dažādi cilvēki ar dažādām vajadzībām, iespējām, vēlmēm un ieradumiem. Sensoru kaudze vēl neko nedod. Ja izdodas atrast automatizējamus procesus, tad kāpēc ne?

Un viens jābets (yes-but), pie kura esmu nonācis, par šo visu domājot. Ir jābūt klasiskajai metodei. Nav vērts aizvietot visus apgaismes slēdžus ar viedajiem. Ja nu pēkšņi viedās mājas smadzenes aiziet pa pieskari, var būt neērtības un neliela dabūšana pa galvu no pārējiem ģimenes locekļiem. Tas nozīmē, ka pareizi veidotā risinājumā varam ieslēgt gaismu ar slēdzi, ja nav tīkla, bet izslēgt ar telefonu, kad tas parādās; varam atvērt garāžas vārtus ar aplikāciju telefonā, bet varam arī ar pulti vai atslēgu vulgaris. Un paprovē pēc tam pārdot māju, kurā gaismu ieslēgt un visu kontrolēt var tikai caur viedo risinājumu, kas darbojas uz kaut kā. Tas nebūs bonuss. Tas krasi samazinās tirgus vērtību.

Ko viedizēt? Ja dzīvo privātmājā un neesi regulārs pasta saņēmējs, vari aprīkot pastkastīti ar ne pārāk sarežģītu risinājumu, kurš gadījumā, ja tur kaut kas iekrīt, atsūta ziņu uz e-pastu vai notifikāciju uz ierīcītēm. Ja regulāri jāizved miskaste (vai arī, ja šķiro, tad dažādos intervālos dažādas), var uztaisīt jau maķenīt sarežģītāku risinājumu, kurš paziņo, kas ir jāizved un zin arī, ja ir izvests līdz vārtiem. Nu, un, protams, klasika — autmātiskā laistīšana un vēdināšana siltumnīcā :P

Šādi izskatījās tipveida projekts 1956. gadā. Diemžēl, neviena no tiem, kas tam gāja cauri, nav vairs starp mums. Detaļas par procesu izzināt neizdosies. Varbūt kāds no lasītājiem var padalīties?

Principā, tā bija tāda gara salocīta lapa. Vienā pusē bija titullapa un rasējumi. Otrā pusē materiālu saraksti. Papīros nekādu citu papildus pavadošo dokumentu nav, kas liek domāt, ka nekā cita arī nebija. Jo ir pat lēmums par zemes gabala piešķiršanu (pavisam izplūdusi mašīnraksta sagatave, kur mainīgā daļa ierakstīta ar asu pildspalvu).

Tātad, lieku priekšā piecu istabu dzīvojamo mājas K-15 projektu! Tā ir diezgan liela un plaša divstāvu māja, kuras izbūve tajos laikos noteikti nebija vidusmēra latvieša dzīves plānā. Zeme tika nodota lietošanā. Tiem laikiem tā bija neaptverama platība ciematā — 1290m² (puse gan bija atmata). Divdesmit gadus vēlāk tika uzbūvēta saimniecības ēka, kuras vienā galā bija neliela istabiņvirtuvīte. Tanī mitinājāmies mēs — divi pieaugušie un trīs bērni. Pēcāk gan tikām pie pagraba dzīvokļa Avotu ielā Rīgā un pēcāk rindas kārtībā pie četristabu dzīvokļa bloķenē Ķengarā.

Tur notika kaut kāda mistiska kooperācija. Vesela savstarpēji pazīstamu cilvēku čupiņa bija dabūjusi blakus zemes gabalus un uzbūvēja mājas. Un tā arī dzīvoja draudzīgi. Kaimiņiem PSRS laikā bija ledusskapis ar ledus maļamo uzparikti. Bet otrajā stāvā bija atsevišķa ar vagonku izlikta iztabiņa, kurā goda vietā bija lenšu magnetofons, plašu atskaņotājs un ieraksti. Daudz tanī laikā ne sevišķi atļautu ierakstu.

Bet, labi. Ne par to stāsts. Bildes ir apskatāmas šajā fotoalbumā.

Kamēr nekas nav uzcelts, var pārliecināties par to, ka izvēlētā logu un pārējo ārsienu caurumu izvietojums mājā ir atbilstošs. Teorētiski to var izdarīt iekš tā paša vecā labā Sketchup vai kā līdzīga, bet ir labāki un pieejamāki rīki. Viens no tiem ir VELUX Daylight Visualiser. Lejupielādes links ir tuvāk pašas lapas apakšai.

Diezgan vienkāršs lietošanā, piemīt daži nelāgumi (kļūdiņas, nespēja sakonfigurēt nestandarta risinājumus, utt), bet visā visumā palīdz gūt priekšstatu par to, kā tieši dienasgaisma iekļūs tavā būvē un, kā tas viss izskatīsies. Lapā un pašā aplikācijā ir lietošanas pamācības.

Kad esi ieimportējis kādu no saviem modeļiem vai arī sazīmējis jaunu (precizitāte līdz milimetram nav nepieciešama, protams), izvēlējies jumtu, pārkares, salicis durvis, logus (arī jumta logus, ja tādi ir), aptuvenos apdares materiālus, un citas lietiņas, vari novietot kameru un veikt diezgan reālistisku modelēšanu.

Modelēšana ietver sevī ne tikai smukas bildītes, bet arī izgaismojuma aprēķinus pa visu ēku.

Vairākkārtīgi esmu saņēmis jautājumus par to, kāpēc es nepubliskoju dažādas izmaksu pozīcijas. Kāpēc to neviens nedara? Tam ir vairāki apsvērumi.

Sāksim ar to, ka fiksētu likmi par vienību bieži vien izmanto tāmēšanā, bet dzīvē šādu ciparu Tev paprasīs reti. Ja vien nenojautīs, ka esi maksātājs.

Piemēram, man tāmē melnzemes nostumšana bez izvešanas bija ierakstīta 800€, lai gan praksē cipars sanāca 3x mazāks. Citās pozīcijās, savukārt, risinājumu vai vēlmju dēļ cena var pārsniegt prognozēto. Pasmelties šos aptuvenos ciparus var kaut ikgadējā abc.lv būvizmaksu katalogā (2017. gads, 2016. gads, 2015. gads, 2014. gads). Kopējo tendenci (cenas kāpj, krīt, cik ļoti?) var iegūt pie mūsu valsts galvenajiem statistiķiem. Tālāk seko SS sludinājumi.

Par «Būvniecības ABC». Ņemiet vērā, ka tur cenu pozīcijas ir indikatīvas un respektīvā tabula un tās cipari nav mainījušies jau kopš 2014. gada ;)

Cena veidojas ļoti dažādi. Lomu spēlē gan «pasūtītāja seja», gan «cilvēks», gan «cepure», gan potenciāla ilgtermiņa sadarbība, gan apjoms, gan sagaidāmais «čakars», un daudz kas cits. Katrs gadījums ir individuāls un, publicējot nolīgto cenu sev, es varu nostādīt nepatīkamā situācijā darītāju, jo citiem pasūtījumiem jebkurš no minētajiem parametriem var būt savādāks.

Cenai vienmēr būs reģionāls raksturs. Piedāvājums, konkurence, piegādes izmaksas.

Tas pats attiecas arī uz materiāliem. Ja gādā pats, esi draudzīgs, pretimnākošs un pieklājīgs, tad saņemsi daudz individuālāku pieeju un tipisko 20% (atsevišķos gadījumos 30%) atlaidi no veikala cenas. Kā jau visur, atlaides nesummējas — ja precei jau ir akcija, tad tai vairs atlaidi nedod.

Vai meistari strādās ar saviem materiāliem, vai taviem? Viņu materiāli gandrīz vienmēr būs dārgāki, neskatoties uz to, ka pašizmaksa noteikti būs zemāka. Te vienmēr ir vērts padomāt — vai tās papildus izmaksas ir tā vērtas, lai pats visu rūpētu un organizētu. Bet, ja esi ar mieru sagādi veikt pats, tad nereti vēsi varēsi sarunāt apmaksāt tikai brigādes darbu.

Un, beigu beigās, cenas mainās. Ja pirms gada tirgus diktēja vienu cenu, tad pēc gada tā var būt lielāka. Tas attiecas kā uz darbu, tā uz materiāliem. Uz pēdējiem it sevišķi.

Skaidrs, ka Tu noteikti visu šo saproti un cenu vēlies uzzināt salīdzināšanas vajadzībām. Diemžēl, bez tādiem foršiem kā Tu, ir arī tādi, kas piezvanīs traktoristam un teiks — «Rau, tu tur čalim par kapeikām raki pagājušogad, kāpēc man tāds cipars?!». Pat, ja ir argumenti, nedaudz stulbi taisnoties par savu likmi.

Nevajadzētu ieciklēties uz oficiālajos aprēķinos izmantotajām mērvienībām. Piemēram, traktors, visticamākais, algu gribēs par stundu, nevis, kā ierasts tāmēs, par kubikmetra izrakšanu vai kvadrātmetra panēšanu. Mūrnieks, savukārt, cenu noteiktu «uz aci». Visādi gadās. Atskaitei gan var izmantot augstāk minētos aptuvenos ciparus.

P.S. Šis ieraksts noteikti tiks papildināts būvniecības laikā ar jaunām lietām, kuras uzzināšu par cenu veidošanas politiku :)

Brīvdienās pamanījāmies saspraust zemē astoņus H burtus. To sauc par būvasu nospraušanu un mūsu būvatļaujā šis bija ierakstīts kā būvdarbu uzsākšanas nosacījums. Tas ir — bez tām man neviens oficiāli neliks parakstu, ka es drīkstu būvēties.

Tā kā es amatieris, neko nenoprasīju. Tik noskaidroju, ka vajag sarūpēt veseri, dēlīšus un brusas, skrūves un viss. Beigu beigās izrādījās, ka man dēļ vispārējā slimošanas izraisītā vārguma, kā arī nedaudz pārspīlētā brusu garuma īsti labi tās nesanāk vienam sadzīt zemē pārskatāmā laika periodā. Vienojāmies, ka sabakstam zemi ar armatūru vietās, kur jāsasit sētiņas un tiekamies pēc dažām dienām.

To arī ar palīgu izdarījām. Atliek vēl tagad sagaidīt mērnieku un saskrūvēt skrūves vietās, kur jāatsien diedziņi, kā arī kaut kur nolikt augstuma nulles atzīmi (lai zin, pret ko augstumu rēķināt ar nivelieri).

Asu sētiņas gan pēcāk nodublēs (nelikvidējot tagadējās), iznesot vēl tālāk, lai gadījumā, ja filigrānais traktorists (redzēju darbībā — juvelieris) nones kādu no sētiņām, paliek iespēja «pacelt no bekapa».

Tā kā daudzi ir sākuši būvēt vēl pa vecai modei (lasīt — pēc vecā būvniecības likuma), tad nedaudz izstāstīšu, kāda tagad tā jaunā kārtība. Faktiski, ir mainījies viss. Tagad būvatļauja vēl neļauj būvēt.

Privātmājām Tev ir jāiesniedz iecere ar veselu kaudzīti dokumentācijas. Principā ir būvprojekts minimālā sastāvā, kas mūsu gadījumā satur ģenerālplānu (zeme, mērījumi, būvju izvietojumi, utt), stāva plānu, jumta plānu, mājas griezumu (aptuveni uz pusēm), fasādes, logu un durvju specifikāciju un žoga skici.

Pēc kāda laika Būvvalde Tev izsniedz būvatļauju. Bet nelec vēl no sajūsmas, rokas neberzē. Būvatļauja ir papīrs, kurā vēl ir nepieciešamas divas atzīmes.

Pirmā atzīme ir par būvprojektēšanas nosacījumu izpildi. To ieraksta, kad esi iesniedzis pilno projektu, kā arī veselu gūzmu ar citiem papīriem. Mūsu gadījumā tie ir tehniskie vai īpašie noteikumi no pašvaldības iestādēm, kā arī inžerniertīklu uzturētājiem (elektrība, ūdensvads, kanalizācija), ēkas energoefektivitātes aprēķinu, darbu organizēšanas projektu, topogrāfiju, utt.

Kad tas izdarīts, nepieciešams izpildīt būvdarbu uzsākšanas nosacījumus. Katra pašvaldība seko likumam, bet var prasīt savu lietu komplektu. Sākotnēji mums tur bija sarakstīts pats vells, ieskaitot būvdarbu vadītāja saistību rakstu, būvuzraudzības plānu, būvdarbu žurnālu, autoruzraudzības līgumu un valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauja ;) Pēc īsas vizītes būvvaldē lieko izsvītroja, novīzēja, un tad atlikušas ir četras lietas:

• Būvdarbu veicēja/būvētāja civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polises kopija.
• Izstrādāts un saskaņots būvprojekts.
• Būvasu atzīmju nospraužanas akts.
• Informācija par būvdarbu veicēju un būvētāju.

Pirmais (civiltiesiskā apdrošināšana) bija neliels piedzīvojums. Nolēmu painteresēties trīs dažādos veidos trīs dažādās iestādēs.

Uzrakstīju e-past Swedbank. Tie man atbildēja tikai pēc dienas, piedāvājot apdrošināt mājokli. Kad ieminējos, ka principā ir tā, ka mājoklis vēl nav, viņi teica, ka nekas. Apdrošinot mājokli, apdrošina arī mājokli, kurš vēl tikai top.

Pačatoju ar meiteni (vai puisi — internetā neko nevar zināt) no Seesam. Viss bija feini, lai gan nelielais sarunā izmantotais slengs darīja bažīgu.

Pa tam biju aizpildījis arī saziņas formiņu. Un tad man zvanīja Ivars no If. Tā bija tik feina saruna, ka baigi vairs netielējos un iztērēju apmēram 50€ par civiltiesisko apdrošināšanu uz diviem gadiem.

Mācība — nav ko ņemties. Daudzi par nelielu naudu piedāvā CTA ar minimālo pieļaujamo atbildības limitu (7500€) un pašrisku (140€). Atrodi kādu, kas patīk, un ņem ciet. Summa, salīdzinot ar to, kas gaida, ir niecīga.

Otrā lieta (būvprojekts) jau tika sadarīta iepriekš.

Trešā, jeb būvasu atzīmju nospraušana notika brīvdienās. Vēl ir iepriekšminētās astītes, bet pēcāk mērnieka sagatavotais akts tiek iesniegts kaut kādā mērnieku cunftē, kas tālāk to nodod pašvaldībai. Lēts mērnieks Tev noplēsīs desmit eiro par punktu. Asis ir vismaz četras, punkti, attiecīgi, astoņi. Plus neliela naudiņa par braukāšanu un tā tālāk.

Pats pēdējais ir viena neliela veidlapa.

To visu sapakojam, iesniedzam būvvaldē un gaidām sakrālo papīru, kurā būs jauna atzīme, kura tad nu atļaus būvēt.

Kamēr lielais projekts stāv būvvaldē plauktiņā, lai noteiktajā datumā tiktu parakstīts, nozīmogots un atdots mums, esmu testa vidē uzcēlis saimniecības ēku :) Šis ir nosacīts joks, jo satur lielu daļu patiesības. Nē, es necēlu mazu saimniecības ēkas kopiju, kā to darīja Gaismas pils būvniecības laikā. Mans būvniecības placis bija kečups nē, bet Sketchup.

Par to — kāpēc tik maza, kāpēc uz robežas, kāpēc jocīgā konstrukcija — citreiz. Tā kā projekts top vienkāršotā kārtībā (mazā būve uz 25m²), tad tā autors skaitos es. Ar dažādu padomu devējiem no malas un ne tik ļoti :)

Kamēr itin viss vairāk vai mazāk ir skaidrs, iebremzēt sanāca ar pamatiem. Saimniecības ēku grasos uzcelt pašrocīgi. Ir visādi risinājumi un veidi, kā panākt rezultātu, bet viena lieta bija tik neskaidra, kā multene par ezīti miglā. Tie ir pamati. Un, kā jau īstens letiņš, ja jau visu pats, tad arī šo vajadzētu pašam izštukot. Atvest un ieliet, protams, ne pats.

Sākotnējā versija bija milzu lenta, atbilstošā dziļumā, utt. Sarēķināju izmaksas un sāku šķobīties. Pēc dažādiem variantiem, pateicoties Ernesta daļēji matemātiskiem, bet daļēji paskat-bet-šitas-takš-stāv-un-nekrīt argumentiem nolēmu iedziļināties visā tanī padarīšanā vismaz aptuveni. Katrai pamatotai izvēlei ir savs ekscelis.

Vēl viens variants ietvēra būvkonstruktora uzmeklēšanu, bet tika atlikts kā plāns B. Jo 'visu-pats' kontekstā tā tāda kā neliela krāpšanās sanāktu. Galu galā, cilvēki ceļ šķūņus visās malās, un tikai neliels procents pēc tam tiem pašiem cilvēkiem sagāžas uz galvas.

Tātad, grunts. Augšpusē ir daždesmit centimetri melnzemes, kuru noraks. Tālāk līdz gruntsūdeņiem 1.5m dziļumā seko smilts (putekļaina, pelēka, vidēji blīva, mitra). No 1.5m ūdens piesātināta. Tātad, gandrīz ideāli apstākļi.

Tehnoloģiski plānā ir pa perimetru sastādīt 1.5m dziļumā ⌀200 caurules un pieliet ar bekonu, ieliekot armakūru (iegūstot dzelzsbekonu). To visu pēc tam savilkt kopā ar seklo 20cm platu un 30cm augstu pamatu lentu, bet vidū ieliet 10cm grīdu (pie reizes). Tiktāl forši izlietoti trīs ar pusi kubikmetri betona, bet kaut kā uz čuju pamatu lietās paļauties negribās.

Un tagad jūs skatieties līdzi un, lūdzu, labojiet.

Parokoties pa dokumentiem un internetu, noskaidrojās, ka vidēji blīvas putekļainas smilts maksimālā vispārpieņemtā pretestība ir 150kPa. Dabā tas nozīmē, ka vienmērīgi izklājot uz 1m² aptuveni 15 tonnas, gruntij to vajadzētu turēt.

Pagaidiet. Maza pauze. Kā būtu nedaudz iesildīties pirms lielās rēķināšanas? Paspēlēties ar LEGO, piemēram…

Lai nav lieki jāknibinās, paņemsim 8x8 LEGO blokus. Tads klucītis ir 9.6mm augsts un katrs segments ir 8mm. Sverot savus 16.3g mums derētu sarūpēt 920245 blokus. Un stalažas. Un kādu elegantu veidu, kā nodrošināt tā nesagāšanos. Ja vienā kvadrātmetra slānī satilpst aptuveni 256 šādi bloki (jo pieņemam, ka metrā ir 1024mm :)), tad nepeciešamais slāņu skaits būs 3594.

Ja tu pienāksi pie kvadrātmetra, kurš ir ar LEGO noslogots par visiem 150kPa, tev pretīm raudzīsies 34 metrus augsts stabs. Tāda kā deviņstāvu māja.

Brīnišķīgi. Tas tā — vizualizācijai. Tagad atgriezīsimies pie maniem faktiskajiem pamatiem. Fiksi piemetot šķērsgriezumu četrpadsmit stabiņiem un 21m lentas, man sanāk kaut kādi 5m², noapaļojot nedaudz uz leju.

Tagad derētu sarēķināt būves svaru, ar kuru tā neganti spiedīs uz uz pamatiem, kas savukārt, vēl negantāk spiedīs uz grunti, kura, savukārt spiedīs pretīm, un tā tālāk.

• Ugunsmūris taps no Aeroc Universal blociņiem. Ražotāja deklarētā sausā laboratoriskā stāvokļa svars uz maniem aptuvenajiem 6.2m² būšot ap divām tonnām. Tā kā es viņiem neticu (kurš ir redzējis pilnīgi sausu gāzbetonu?), tad pieņemsim visas trīs.

• Jumta karkasa konstrukcija un segums varētu būt ap 30kg/m². Sareizinām ar 30m² vienslīpu jumta platības un iegūstam tonnu. Visu apaļojam uz augšu, lai droši. * Normatīvais superretais sniegs, kurš var negaidīti uzrasties uz vienu Latvijas kvadrātmetru, ir 130kg/m². Hopsā, te ir 4 tonnas klāt. * Sānu sienas top no koka karkasa. Internetā sazvejoju, ka uzticami anonīmi komentētāji pieņem, ka viens kubs koksnes svērs 400kg. Karkasam man pietiek ar vienu kubu, bet, lai jau jums tiek. Ņemsim divus! Vēl viena tonna. * 22mm OSB3 plākšņu apšuvums, aizšujot visus logus un durvis, būs 40m², kas svērs 600. Iekšā apšūsim ar 12mm OSB3 (gribās kaut ko iekārt ar'). Svērs pusi — 300kg. * Fasāde ar dēlīšiem — 40m², 1.5cm biezumā — 250kg. Labi, lai iet arī te pustonna.

Noteikti, ka ir vēl visādi nieki, bet tos neskaitīsim. Piemēram, neskaitīsim pašu pamatu lentas svaru.

Kopā saskaitot, iegūstam desmit ar pusi tonnas, kas noapaļošanas rezultātā kļūst par 11t. Atceramies pamatu šķērsgriezuma laukumu — 5m². Tagad to pārvēršam paskālos. Atcerējos fiziku.

Sarēķinam svaru uz kvadrātmetru. 11t/5m² = 2,2t/m². Sarēķinam paskālus, kas ir tie paši vecie labie ņūtōni uz kvadrātmetru. Viens kilograms ir 9.81 ņūtōni, no kā izriet, ka mūsu bandurina spiedīs uz zemi ar 21582kN/m². Atkal jau noapaļojam un sanāk 22kPa.

Tagad paskrollējam atpakaļ un starp melno tūkstoti dažādo skaitļu atrodam pieņemto pretestību 150kPa.

Esam drošībā, ne? Vai arī tomēr ne?

Raugi, pirms kāda laika pamanījos aptaujāt interneta un patiesās dzīves biedrus, kuri ir uzbūvējuši vienu vai vairākas mājas savām vajadzībām. Mērķis — noskaidrot, ko tagad darītu savādāk, ko izdarīja lieki, ko aizmirsa. Zemāk ir mēģinājums apkopot aptaujas rezultātus.

Protams, ja Tev ir kas sakāms, droši piebilsti komentāros te vai sociālajos tīklos. Labāk gan te, lai viss ir vienuviet.

Plānojums

Daudzi minēja, ka nožēlo otrā stāva esamību. Pie mīnusiem tiek minēta kāpelēšana, iespējamās organisma vispārējās novecošanas radītās problēmas pēc gadiem endesmit, paaugstināts traumatisma risks maziem bērniem un pašam esot kunga dūšā, kāpņu aizņemtā platība, telpu izvietojums un kopējā funkcionālā efektivitāte. Otrā stāva plusi, savukārt, ietver kopējās zemes platības lietderīgāku izmantojumu, iespēju uz nakti pirmajā stāvā uzlikt signalizāciju, iespējami lētākas izmaksas uz kvadrātmetru. Mūsu izvēle ir viens stāvs bez izbūvējamajiem bēniņiem. Bēniņi neizmantojami tāpēc, ka neviens tur nekad nekāps un neko neliks. Dzīvot tur neviens nedzīvos un mantas tur krāt nevajag. Vēl viens arguments pret lietojamiem bēniņiem ir ir būtisks sadārdzinājums jumta konstrukcijai.

Garāža. Strīdus ābols. Garāža ir paredzēta, bet eso saprātīgs un loģiski domājošs, rēķinos, ka vismaz sākumā, kamēr nebūs citu vietu, mašīnas stāvēs ārā, bet garāžā būs mantas. Garāžu siltināt tikpat būtiski, kā pārējo māju. Tas ļaus atteikties no atsevišķas garāžas apkures, jo pat ziemā tur turēsies mazie plusi. Pie neapsildāmas garāžas mīnusiem jāmin nepieciešamība pamatīgāk nosiltināt sienu un durvis uz iekštelpām, kas mazliet samazina iekštelpu vai garāžas platību. Arī durvis nāksies mazliet nopietnākas.

Garāža kā mantu (ne mašīnu) noliktava iet komplektā ar saimniecības ēku. Pašreiz plānā ir atsevišķa 25m² liela būve, kuras uzstutēšana notiek daudz vienkāršākā kārtībā. Varētu lielāku, bet nolēmām, ka nav ko izvirst. Saimniecības ēkai svarīgi ir gana platas durvis. Par saimniecības ēku uzrakstīšu atsevišķi.

Nedzīvojamo telpu izmērs spēlē lomu arī apkures risinājuma kontekstā. Ja tās ir granulas vai malka, nepieciešama vieta, kur tās novietot. Lai gan potenciālā platība nav liela, vietai ir jābūt sausai un viegli pieejamai. Parādās arī skurstenis, kā arī pati uzparikte komplektā ar tvertni nav tā mazākā. Pat, ja plānā kamīns, arī tam malciņu gribēsies kaut kur likt. Vismaz pāris čupiņas. Trepes, zāles iznīcināšanas rīki, sniega pārvietošanas rīki, vienfāzes ģenerators, dārza uzturēšanai nepeciešamās lietas, utt — tas viss aizņem vietu.

Vējtveris. Tas ir tas koridors, kuram vienā galā ir ārdurvis, bet otrā — iekšdurvis. Ziemā noteikti noderēs. Bet līdz ar to pietiekami liels, lai trīs cilvēki ziemas tuntuļos var ieiet un tik vienlaicīgi paši ar sevi galā. Tur vajag skapi, kurā novietot operatīvās un aktuālās virsdrēbas, kā arī dažāda veida apavus (daiļais dzimum, es skatos uz jums).

Atteikties no sliekšņiem un viltīgiem stūriem. Tas tāpēc, lai, kamēr esi darbā, māju tīra robots.

Ja vieta atļauj, daudz skapju, no kuriem vienā var fiziski ieiet. Mums patlaban ir dzīvoklis ar diviem iebūvētiem skapjiem. Desmit gadu laikā sāk palikt stipri par īsu. Protams, ka ir cilvēki, kuri noteikti var iztikt ar vienu nelielu skapīti. Mēs neesam starp tiem.

Terase. Tā ir forša lietiņa un vietiņa. Ja iespējams un nav mežonīgi dārgi, vēlams vismaz daļēji apjumtu, lai lietus laikā terasētāji neizkustu. Kā arī — pietiekami lielu, lai nav jāspiežas.

Telpu ziemas krājumiem. Kādreiz to sauca par pieliekamo. To nevajag apkurināt, bet nevajag ļaut arī sasalt ragā. No otras puses, ja nu galīgi nekā, var provēt apkurināmu vai lieliski izolētu saimniecības ēku. Var arī pagrabu vai puspagrabu, bet atkal — kārtīgi jārūpējas, lai neapplūst, lai ir ventilācija, lai nepelē. Idejiski modernam cilvēkam tas varbūt nav pat nepieciešams, bet vecāsmammas zaptes, kartupeļi un citas lietiņas tomēr dažkārt gribās kaut kur nolikt.

Teritorija

Drenāža ap māju. Visu zemē un novadīt uz grāvi. Man ir tāds viens liels, cūka, grāvis. Bet no otras puses — tas ir grāvja gals, slīpums ir prom no manis, ūdens aizplūst prom zibenīgi. Arī pēc milzu lietavām.

Māja

Siltumizolācija. Daudz, dikti un nežēlot. Tas gan līdzi pavelk arī piespiedu ventilācijas izbūvi un, protams, papildus izmaksas. Ja nebūs ventilācijas, būs mitrums, kondensāts un pelējums. Mūsu gadījumā sienas nav problēma, griestos daudz vates, logi divkameru (trīskameru ir labāk, bet ieguvums neatsver papildus izmaksas). Obligāta termogrāfija pirmajā ziemā, lai var piegādātājiem, ražotājiem vai darbu veicējiem pieteikt nepilnības. Ja ne uzreiz, tad vēlams ieplānot iespēju iestrādāt rekuperāciju.

Novietojums pret debespusēm. Dzīvojamies dienvidos. Ja plāno uz jumta eventuāli izvietot saules kolektorus, tad būtu vēlams slīpums uz dienvidiem, bet kolektoru slīpums ir koriģējams, tikai tie būs ļoti pamanāmi. Ja iespējams, vēlams panākt, lai vasaras augstā dienvidus saule nespīd logos, bet ziemā zemā dienvidus saule to dara.

Ūdens krāns mājas ārpusē. Tā kā man (iespējams, bet par to atsevišķi) būs pilsētas ūdensapgāde, bet dārza vajadzībām spice nekad mūžā neatmaksāsies, tad šis ir labs ieteikums. Tiesa, jāņem vērā tas, ka nepieciešams pirms ziemas to aizslēgt no ēkas iekšpuses, kā arī obligāti izpūst lieko ūdeni. Tāpēc būs nepieciešama piekļuve arī no iekšpuses šādām konservācijas vajadzībām. Parasti tādu vietu visprātīgāk veidot garāžas stūrī, ja tā nesasalst.

Komunikācijas

Komunikācijas ārpus mājas. Paredzēt elektrību (gan 220, gan vājstrāvu) uz visurieni. Pat, ja šķiet, ka nevajag, ir vērts būvdarbu laikā zemē ierakt gofras ar buksierīšiem, pa kurām nepieciešamības gadījumā izvilkt, ko vajag. Visu to rokam pēc iespējas taisnu, nevis ar trejdeviņiem līkumiem. Izskatīt iespēju dziļā zemē ierakt arī ūdeni uz dārza tālo galu (saimniecības ēku). Pamatprincips — lai nav jānodarbojas ar rakšanas darbiem, kad zālājs ir smuki zaļš, līdzens un viss tāds skaists. Vai arī lai nav bruģis jāceļ ārā, lai vienu mazu vadiņu izvilktu.

Ja perspektīvā ceri tikt pie normāla interneta pieslēguma, tad arī to paredzi jau tagad. Savādāk iemītnieki protestēs par rakumiem dēļ kaut kādas nieka optikas :)

Ārpusē paredzam no iekštelpām atslēdzamas elektrības rozetes lampiņām vai citām elektroierīcēm, kuras var rasties nepieciešamība lietot ārpus mājas. Atsevišķa čupiņa ar rozetēm uz terasi (lai var pieslēgt tuc-tuc, palādēt viedierīci, datoru, pieslēgt odu atbaidīšanas līdzekli). Atcerēties par apgaismojumu ap māju. Gan ikdienas, gan ziemassvētku. Ja esi iedomājies pušķot iestādītu egli ārpusē, tai arī gribēsies lampiņas iekārt.

Līdzīgi apsvērumi ir attiecināmi arī uz mājas iekšējo elektroinstalāciju. Kamēr vannas istaba, mazā tualete un virtuve savu atrašanās vietu diez vai mainīs, mājas iemītnieku paradumi nav pastāvīgi. Un tad arī nespēja iespraust vadiņu tur, kur vajag, bet nav, var radīt nelielu diskomfortu. Tāpēc izvelkam elektrību uz visurieni, rozešu skaita ziņā nežmiedzamies. Ja jau velkam 220, tad īsti daudz nemaksā izvilkt arī vājstrāvas vadus. Ko tu darīsi, ja atvēzēsies uz automātiku? Kā signalizāciju ievilksi? Protams, ka mūsdienās viss ir pieejams arī bezvadu variantā, bet tam arī ir savi ierobežojumi un neērtības.

Ja nu tomēr uzšķaudīt, tad tīkla vadus vēlams izvilkt vismaz uz fiksēto iekārtu atrašanās vietām (TV, bezvadu piekļuves punkts vai punkti, utt.).

Ja par elektrību, tad būtu vēlams iespēju robežās visu kritisko salikt uz vienas fāzes. Apkure, katrā istabā viena vai divas rozetes, ledusskapis, kritiskie sūkņi, utt. Tas tāpēc, lai elektroenerģijas padeves traucējumu gadījumā varētu iztikt ar lētāku vienfāzes ģeneratoru. Te gan būs triks. Ja apkure prasa daudz elektrības, ar vienu fāzi var nepietikt. Katrā gadījumā, jau tagad padomāt par krīzes situāciju, kad uz dienu vai divām pazūd elektroapgāde dabas vai cilvēku dēļ. Nevajadzētu iedomāties, ka pietiek ar pašu ģeneratoru. Lai to droši varētu pieslēgt un nekas nepalidotu, kad atgriežas lielā elektrība, ir attiecīgi jāizplāno iekšējie tīkli.

Pēdējie nieki

Vannas istabā ieklāj trapu, lai ūdens no grīdas plūst prom, nevis jāslauka vai jāgaida, kad grīdas iztvaicēs. Traps ir tāda šķirbiņa grīdā, kas ir pieslēgta kanalizācijai. Plus — neliels grīdas slīpums tās virzienā.

Gaismas slēdži caurstaigājamajām telpām jāparedz pie visām ieejām. Guļamistabās — arī pie gultas. Ja ir paredzēta stāvlampa, tad iedomājies, cik ērti būtu to izslēgt ar slēdzi no stūra. Tāpēc pāris rozetes paredzam izslēdzamas ar slēdzi.

Pats galvenais

Lai ko tu vilktu, lai kur tu kaut ko ieklātu. Visu sazīmē. Un nevis aptuveni, bet precīzi. Elektrība, vājstrāva, apkure, kanalizācija. Kas no kurienes iet, uz kurieni aiziet, izmēri, utt. Šādas plāns noderēs pēc gadiem desmit, kad būs jāsāk remonti. Var arī ātrāk noderēt, ja uzradīsies kāds brāķis vai fundamentāla problēma.

Komentāru izlase

• Vīgants ir uztaisījis apjomīgu sarakstu, kas teju vai 100% atspoguļo to, kas mūsu projektā jau ir ņemts vērā.

Tādi tie ieteikumi. Vēl kaut kas?

Šis būs tāds kā anonss. Tā kā esmu saņēmies būvēt māju, tad esmu saņēmies arīdzan rakstīt par procesu. Nebūs tik dikti lieliski, kā tas izdevās Ernestam, bet vai tad man to vajag? :)

Inženiertehnisko zināšanu man nav, fleksi kādreiz jaucu ar frēzi, pieredzes ir apaļa nulle. Talkā nāk radi, draugi un paziņas, kuri šim visam ir izgājuši cauri. Visvisādi internetā rodami resursi blogu, forumu, ražotāju mājaslapu, interneta veikalu izskatā. Loģiskā domāšana un veselais saprāts, cik nu tas man piemīt.

Iesākumam esmu izveidojis blogu kolekciju iekš Feedly ar blogiem par un ap mājas būvniecību — «Būvējam māju». Tiem, kas lieto citas vietiņas, saraksts seko:

• Ernesta blogs ir etalons visam. Māja gan pabeigta, līdz ar to intensitāte mazināsies, bet vērtība it nemaz.
• Māja no salmu paneļiem. Jep. No salmu paneļiem. Pašrocīgi celta. Noteikti TOP5 mājbūvnieku blogs.
• Mūrēta privātmāja ar augstu detalizāciju (ieskaitot finansu aprēķinus, prognozes, faktu).
• Vasarnīcas pārtapšana. Vēl vens cilvēks ar pareizo roku liekuma rādiusu.
• Somu māja «līdz atslēgai».
• Mājiņa purviņā :) Patlaban ir pats sākums.
• Vēl viena somu māja, šoreiz Ikšķilē. Tiesa, klusums kopš novembra.
• Nevis TOP māja, bet māja, kura top.
• Tehniski detalizēts blogs par pašrocīgi būvētu gāzbetona māju.
• Vēl viena karkasa māja no salmu ķīpām. Ekstremālis numur divi :)
• Jaunpienācējs sarakstā, bet vēlam apņēmību un veiksmi.

Vēlēsim veiksmi man, pacietību un iecietību lasītājiem, kā arī turam buru!